Vai jums ir bijušas pārdomas par tēmu: būšana sev pašam / tāds, kāds es esmu? Es to domāju gan profesionāli, gan laifstaila ziņā, gan sociālās situācijās, gan kaut kādā sava grand naratīva ziņā, dziļi psiholoģiski kā pašrealizēšanos, ja tāda iepriekš nav notikusi vai tml.
Mans jautājums šajā sakarā ir šāds: vai ir iespējams būt sev pašam, vispirms radikāli neesot sev pašam? "Radikāli" ir atslēgas vārds. Nu, tādā ziņā, ka tas notiek ar tādām kā... ceremonijām, nezinu. Tā, ka tu no sākuma esi radikāli tu, bet pēc tam, sasniedzot mēru, atkāpies un kļūsti mērenāks tu pats.
Man tā šobrīd nav, bet agrāk bija. Tagad es kaut kā to cenšos darīt pamazām, atpazīstos – lai cik smieklīgi tas neizklausītos – mazas izdevības būt sev, lol.
Es sliecos domāt, ka šī ir problēma tad, ja tu esi tāds cilvēks, kam šī ir problēma? Citiem varbūt tā vienkārši nav un tas būšanas-sev-pašam-jautājums nāk dabiski? Un tad tie, kuriem ir aizture, – tie tad sevi piesaka skaļāk, jo tā autonomija vai sevis vīzija pašam savā pasaules pieredzē ir jāieņem vai jāatkaro (atkarībā no savas situācijas), tā?
Man ar savu autentiskumu vai patiesīgumu vienmēr ir bijis kaut kā tricky, jo ne tikai tas sākotnēji nav nācis dabiski, bet ir arī nācies sevi laika gaitā nemitīgi pārdefinēt, atkratoties no vienām īpašībām un izkopjot citas, un šķiet, ka tāda vajadzība būs arī nākotnē. Nu jā, man vienkārši ir nācies kaut kā secināt, ka būšana radikāli sev ir kaut kāds analoģisks posms "ceļā uz mērķi" kā tā sokratiskā apzināšanās, ka neko nezini, iekams vari kaut ko zināt. Tipa, ka tev no sākuma jābūt radikāli sev, lai it kā pats sev iedotu atļauju pēc tam būt mērenam sev. Bet iespējams tas, ka man tā šķiet, ir tikai likumsakarīgi, jo man bija tāda problēma. Bieži esmu domājis par to, kā tas ir, kad ir šāda problēma, bet tu nekad neiekāp tajā radikālajā fāzē. (Vispār šeit jāpiebilst, ka tas vārds "radikāli" varbūt lasās skaļāk, nekā es to domāju. Tas var ietvert to, ka tu ierodies saģērbies kā gots un visu nakti visiem stāsti par savu jauno identitāti, bet es to galvenokārt domāju piepūles ziņā – ka tas solis jūtas radikāls un vienlaicīgi var būt kaut kas visai personisks, kas uz āru neizpaužas.)
Vēl man tricky šķiet nodefinēt, cik lielā vai dažādā mērā es esmu – vairāku vai pretrunīgu lietu savietošana. Viena frāze, kas šo ilustrē, ir tā frāze par demokrātiju un brīvībām (?), proti, ka tu esi brīvs tiktāl, kur sākas otra deguns. Ar būšanu sev pašam reizēm ir šķitis līdzīgi. Īpaši tajā radikālajā fāzē bieži šķita, ka es saraujos un kļūstu mazāks, cenšoties ņemt vērā apkārtējos (un to, kā [iespējams – iluzori] es viņus redzu pozicionējamies pret mani). Šī bija vairāk sociāla lieta: kad es kaut ko saku? Vai tas šķitīs smieklīgi vai interesanti? Vai tas ir OK vienk pamest šito ballīti? Vai es šobrīd esmu fake? Vai man rīkoties tā, kas liek citam manīt, ka tas, ko mēs šobrīd darām, man šķiet fake?
Tā kaut kā.
Gribējās arī kaut ko ierakstīt. Priecīgus svētkus visiem.