tors ([info]tors) rakstīja,
@ 2018-09-04 03:19:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
love/hate
ir diezgan maz veidu, kurā man patīk ar nepazīstamiem cilvēkiem runāt par mūziku kā par nodarbošanos. īpaši randiņos. man šķiet, ka starp to, kā es skatos uz mūziku kā nodarbošanos un to, kā uz to raugās vairums cilvēku, kurus satieku, ir milzīga aiza. lielā mērā pie tā vainojams tas, ka es uz to skatos kā uz darbu vai kā uz jebkuru citu nodarbošanos, bet vispopulārākais priekšstats (vispār - priekšstati) ir, ka visa sāls mūzikā ir dzīvajos koncertos vai būšanā uz skatuves, vai komunikācijā ar publiku vai kaifa ķeršanā kaut kādā muzikālā grūvā, vai savu emociju izpaušanā vai izlādē, ārišķībās vai skatuves tēlā, vai "fanos" vai kaut kādā paštīksmē, kas saistīta ar to, ka tu uzstājies, un citi tevi vēro. mani īpaši neinteresē neviena no iepriekšminētajām lietām. man tas šķiet diezgan sāpīgi ironiski, ņemot vērā, ka no tā visa diezgan grūti izvairīties, jo jānogādā tas, ko dari, līdz klausītājam taču ir. kaifi, kurus es ķeru no mūzikas kā nodarbošanās, ir 1) rakstīšanas process, kad tu būtībā vienkārši spēlējies, un tam visam procesam drīzāk ir intelektuāls raksturs, štukojot, ko es gribu teikt un kā es šo domu varētu muzikāli uzsvērt. 2) kaifs, kas seko, kad pabeidzu idejas - kad darbs faktiski ir pabeigts un tev ir gatavs ieraksts. un, atgriežoties pie tēmas - runājot ar nepazīstiem cilvēkiem, it īpaši minētajos randiņos, es jūtos kā kaut kādā stūrī, kur es gribu vai nu to sarunu virzīt tādā gultnē, kur mēs runājam kā divi klausītāji, vienkārši forši parunājot par mūziku, kas mums patīk, vai arī uz to "aizkadru" procesu, kur tu principā jau nemaz nerunā par mūziku kā tādu, bet par to, cik grūti ir saņemties darīt lietas in general, sevi motivēt vai atrast iedvesmu.
man pašam savas attiecības ar iepriekšminēto šķiet diezgan savādas. no vienas puses, es domāju: bāc, es varētu vienkārši atslābt. man reāli skauž, kad skatos uz mūziķiem, kuri, izskatās, izbauda pavadīto laiku, spēlējot savu setu, bet man baigi grūti pieslēgties tai baudai. man tas šķiet totāli sekundāri un pat bīstami, fokusēties uz to (jo tas var kļūt pašmērķīgi, kā rezultātā ciestu saturs, turklāt tas ir tik nenormāli atkarīgs no žanra, kuru spēlē. ir kaifīgāki žanri par citiem utt.). bet tā sāpe ir tajā, ka mani nenormāli nogurdina mūždien atvairīt dažādas klišejas un kliedēt priekšstatus par to, ka tas viss ir kaut kāds svinīgs prieks, uzkāpjot uz skatuves, vai, ka tu tur "esi tu pats" vai tml. ja saruna vedas tādā līmenī, mani pārņem baigā vientulības sajūta. bet stulbākais ir tas, ka es jūtos kā pēdējais idiots, jo, ja es ar kādu neesmu īpaši labi pazīstams, tad sarunā piepeši var noprast, ka nodarbojos ar mūziku - tas uzpeld, taču, kad tas cilvēks painteresējas dziļāk (kā es par to jūtos un kā man tas izpaužas), tad es steidzos kaut kā skaidrot to, kā es uz to raugos (tas ir nepieciešami, lai sniegtu godīgu atbildi), bet tas, savukārt, ir tas, ar ko cilvēkiem mūzika pārsvarā neasociējas un tas nevienu īpaši neinteresē: "jā, nu, baigi grūti saņemties / zinkā, trūkst iedvesmas blablabla". man šķiet, ka es neviļus atstāju tādu iespaidu, ka es kaut kā lodāju ap to tēmu, lai gan tā totāli nav! manuprāt, paliek iespaids, ka es nevis apstiprinu to, ka, jā, man šī lieta patīk, un tas taču ir forši, bet drīzāk atstāju iespaidu, ka es to noliedzu, jo nevaru atbildēt uz to, ko tas cilvēks sagaida. proti, apstiprināt, ka šī nodarbošanās ir tās augstākminētās priekšstatu virknes apstiprinājums. sanāk, ka man jāatbild tā: man "riebjas" laiks uz skatuves, jo es to īpaši neizbaudu lampu drudža dēļ, un piedevām man arī "riebjas" laiks nost no skatuves, jo tad tu raksti, un tas ir grūti. tas ir tik idiotiski un boring. bet tā "riebšanās" jau nav īsta riebšanās, bet tāds kā nogurums, tādēļ, ka tu pret to lietu jūti atbildību, jo tev tas šķiet jēdzīgi, bet kas tā būtu par atbildi? kuru tas interesē? man ir diezgan awkward randiņi, vārdu sakot.
haha, nē, nē, tas vienkārši tā- fonā domāju alternatīvas tam, ka varētu vienkārši take the easy way out of the situation, kur es, izdzirdot jautājumu, savilktu seju baudpilnā grimasē, sāktu spēlēt air guitar, un teiktu: "jāā, pēdējā koncī tik nice nobliezām, whew!", un sāktu balsī taisīt to ģitāras pedāļa wah-wah skaņu, piedāvājot paraugu tam, kā tas skanēja.
uz ko dāma, protams, sapņainām acīm: "tik niiiice! <3"
if only life were easy
it's never easy


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]mis_sarajevo
2018-09-04 06:21 (saite)
Manas sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem vienmēr ir brīnišķīgas.
- Ar ko tu nodarbojies?
- Es esmu režisore.
- O, ko tu taisi?
- ... Neko.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]tors
2018-09-05 11:48 (saite)
hahaha, jā, es jau rakstot nodomāju, ka šis droši vien attiecas uz visām mākslām. kam, diez, iet visgrūtāk? es spekulētu, ka dzejniekiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]lasitajs
2018-09-04 12:07 (saite)
var sevi dēvēt par dziesminieku, tas noņem to rokmūzikas auru, kāda, iespējams, piemīt vārdu savienojumam "nodarbošanās - mūzika / mūziķis", un iedod labu devu dīvainības.

bet es esmu apsvēris domu, iepazīstoties ar nepazīstamiem cilvēkiem bārā, teikt, ka esmu grāmatvedis. citādi parasti saruna ir apmēram šāda:
- un ko tu dari?
- nu, esmu mūziķis.
- o, kurās grupās tu spēlē?
- tādās un tādās.
-

jā, klau, bet kaut kas taču tajā nodarbībā tev arīg patīk, ko?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]vizionars
2018-09-04 15:36 (saite)
nepazīstamiem cilvēkiem parasti cenšos neatbildēt, ka daru kautko sakarā ar ~mūziku, lai labāk nemēģina pēc tam klausīties uz laptopa skaļrunīšiem vai maximā pirktām ausīm par 10 neirō.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]tors
2018-09-05 11:57 (saite)
protams, patīk daudz kas. tur drīzāk tā problēma ir nevis tāda, ka es nevaru saprast, vai man patīk ar to nodarboties, bet drīzāk, ka tad, kad man jāstāsta par to, tad grūti *atstāt tādu iespaidu, kādu es vēlos* :D.
jo pastāv tie minētie priekšstati, bet man ir tāds uzskats/raksturs, ka es kaut kā īpaši vēlos otram cilvēkam nodot tādu ainu, kur to priekšstatu nav, galvenokārt tādēļ, ka man tāda aina šķiet patiesa. un tad panesās šī mikro-cīņa, kur es 10-20 minūšu laikā auklējos ar tiem priekšstatiem, noguldu tos, pastāstu, kā ir patiesībā, bet beigās atskārstu, ka tas droši vien izklausās samudžināti un boring.
kā minēju, tā "riebšanās" nav īsta riebšanās. šis ir pilnīgi social issue. man personīgi vienam pašam jautājumu nav - tā problēma aktualizējas soc. situācijās.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lasitajs
2018-09-06 09:32 (saite)
mjā.
man dēlam kaut kad drīzumā skolā ir karjeras diena, kur vecāki nāk un stāsta par savām profesijām. lūk, un dēla māte saka, lai es arī aizeju, ka puika būs lepns (kas tā arī droši vien būtu).
bet tad man būtu jāstāsta, ka, nu, es sēžu stundām pie klavierēm un kaut ko strīpoju uz papīra, un no tā nav nekādas jēgas, un pēc tam, varbūt trešajā dienā, ja paveicas, ir pusstunda frantic activity, kad pēkšņi kaut kas piešķiļas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]tors
2018-09-06 12:18 (saite)
monty python: beigās, raksturojot to pusstundu, vajadzētu sagrābt bērnu pirmajā rindā aiz pleciem, skatīties viņam acīs, un apmāti: "bet tad! tad pār tevi līs dievišķā iedvesma! aaa, kāds skaistums!".
un saskatīties ar mūzikas skolotāju, kurai vienīgajai nebūtu nekādu problēmu ar notiekošo, tipa, jā, viss ok.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lasitajs
2018-09-06 12:50 (saite)
labs, labs! tas man patīk, es tikai tam citātam beigās vēl gribētu nokliegt: "tu to vispār spēj saprast, sīkais šmurguli?"

ja drīkst.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]tors
2018-09-06 16:24 (saite)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]10m_zem_uudens
2018-09-04 17:35 (saite)
ja nepatīk uzstāsties, bet patīk rakstīt, kāpēc nebūt komponistam / producentam ?
+to, ka mūzika ir homo sapiens sapiens darbs lielāko daļu laika, sapratīs visvairāk tie, kas to paši dara.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?