ir diezgan maz veidu, kurā man patīk ar nepazīstamiem cilvēkiem runāt par mūziku kā par nodarbošanos. īpaši randiņos. man šķiet, ka starp to, kā es skatos uz mūziku kā nodarbošanos un to, kā uz to raugās vairums cilvēku, kurus satieku, ir milzīga aiza. lielā mērā pie tā vainojams tas, ka es uz to skatos kā uz darbu vai kā uz jebkuru citu nodarbošanos, bet vispopulārākais priekšstats (vispār - priekšstati) ir, ka visa sāls mūzikā ir dzīvajos koncertos vai būšanā uz skatuves, vai komunikācijā ar publiku vai kaifa ķeršanā kaut kādā muzikālā grūvā, vai savu emociju izpaušanā vai izlādē, ārišķībās vai skatuves tēlā, vai "fanos" vai kaut kādā paštīksmē, kas saistīta ar to, ka tu uzstājies, un citi tevi vēro. mani īpaši neinteresē neviena no iepriekšminētajām lietām. man tas šķiet diezgan sāpīgi ironiski, ņemot vērā, ka no tā visa diezgan grūti izvairīties, jo jānogādā tas, ko dari, līdz klausītājam taču ir. kaifi, kurus es ķeru no mūzikas kā nodarbošanās, ir 1) rakstīšanas process, kad tu būtībā vienkārši spēlējies, un tam visam procesam drīzāk ir intelektuāls raksturs, štukojot, ko es gribu teikt un kā es šo domu varētu muzikāli uzsvērt. 2) kaifs, kas seko, kad pabeidzu idejas - kad darbs faktiski ir pabeigts un tev ir gatavs ieraksts. un, atgriežoties pie tēmas - runājot ar nepazīstiem cilvēkiem, it īpaši minētajos randiņos, es jūtos kā kaut kādā stūrī, kur es gribu vai nu to sarunu virzīt tādā gultnē, kur mēs runājam kā divi klausītāji, vienkārši forši parunājot par mūziku, kas mums patīk, vai arī uz to "aizkadru" procesu, kur tu principā jau nemaz nerunā par mūziku kā tādu, bet par to, cik grūti ir saņemties darīt lietas in general, sevi motivēt vai atrast iedvesmu.

man pašam savas attiecības ar iepriekšminēto šķiet diezgan savādas. no vienas puses, es domāju: bāc, es varētu vienkārši atslābt. man reāli skauž, kad skatos uz mūziķiem, kuri, izskatās, izbauda pavadīto laiku, spēlējot savu setu, bet man baigi grūti pieslēgties tai baudai. man tas šķiet totāli sekundāri un pat bīstami, fokusēties uz to (jo tas var kļūt pašmērķīgi, kā rezultātā ciestu saturs, turklāt tas ir tik nenormāli atkarīgs no žanra, kuru spēlē. ir kaifīgāki žanri par citiem utt.). bet tā sāpe ir tajā, ka mani nenormāli nogurdina mūždien atvairīt dažādas klišejas un kliedēt priekšstatus par to, ka tas viss ir kaut kāds svinīgs prieks, uzkāpjot uz skatuves, vai, ka tu tur "esi tu pats" vai tml. ja saruna vedas tādā līmenī, mani pārņem baigā vientulības sajūta. bet stulbākais ir tas, ka es jūtos kā pēdējais idiots, jo, ja es ar kādu neesmu īpaši labi pazīstams, tad sarunā piepeši var noprast, ka nodarbojos ar mūziku - tas uzpeld, taču, kad tas cilvēks painteresējas dziļāk (kā es par to jūtos un kā man tas izpaužas), tad es steidzos kaut kā skaidrot to, kā es uz to raugos (tas ir nepieciešami, lai sniegtu godīgu atbildi), bet tas, savukārt, ir tas, ar ko cilvēkiem mūzika pārsvarā neasociējas un tas nevienu īpaši neinteresē: "jā, nu, baigi grūti saņemties / zinkā, trūkst iedvesmas blablabla". man šķiet, ka es neviļus atstāju tādu iespaidu, ka es kaut kā lodāju ap to tēmu, lai gan tā totāli nav! manuprāt, paliek iespaids, ka es nevis apstiprinu to, ka, jā, man šī lieta patīk, un tas taču ir forši, bet drīzāk atstāju iespaidu, ka es to noliedzu, jo nevaru atbildēt uz to, ko tas cilvēks sagaida. proti, apstiprināt, ka šī nodarbošanās ir tās augstākminētās priekšstatu virknes apstiprinājums. sanāk, ka man jāatbild tā: man "riebjas" laiks uz skatuves, jo es to īpaši neizbaudu lampu drudža dēļ, un piedevām man arī "riebjas" laiks nost no skatuves, jo tad tu raksti, un tas ir grūti. tas ir tik idiotiski un boring. bet tā "riebšanās" jau nav īsta riebšanās, bet tāds kā nogurums, tādēļ, ka tu pret to lietu jūti atbildību, jo tev tas šķiet jēdzīgi, bet kas tā būtu par atbildi? kuru tas interesē? man ir diezgan awkward randiņi, vārdu sakot.

haha, nē, nē, tas vienkārši tā- fonā domāju alternatīvas tam, ka varētu vienkārši take the easy way out of the situation, kur es, izdzirdot jautājumu, savilktu seju baudpilnā grimasē, sāktu spēlēt air guitar, un teiktu: "jāā, pēdējā koncī tik nice nobliezām, whew!", un sāktu balsī taisīt to ģitāras pedāļa wah-wah skaņu, piedāvājot paraugu tam, kā tas skanēja.
uz ko dāma, protams, sapņainām acīm: "tik niiiice! <3"

if only life were easy
it's never easy