reizēm domāju, vai super ultra bagātie cilvēki arī mēdz piedzīvot kaut kādu eksistenciālu trauksmi, un, ja jā, tad kā tas izpaužas. es domāju to 1%, tos ultra miljardierus, kuriem pieder vara ietekmēt lietas, piemēram, starpvalstu mērogā. es domāju par to, ko viņi dara dienu no dienas. droši vien pieceļas no rīta un strādā, lai kaut kā noturētu vai paplašinātu savu finansiālo/politisko ietekmi pasaulē, lai kā arī tas neizpaustos. šķiet savādi praktiski iedomāties, kā tāds Bils Geitss "strādā", lai nodrošinātu to, ka visi viņa uzņēmumi katru dienu turpina darbu. gan jau tās dienas paiet, apmeklējot virkni ar sapulcēm un pieņemot lēmumus, kad tas ir būtiski. es, piemēram, operēju zem tādas operētājsistēmas, if you will, kur es cenšos apzināties savu pozīciju sabiedrībā (šķiru?) un griestus, ko tā manam dzīves gājumam, visticamāk, uzliek. nu piemēram, man ir ierobežota mobilitāte gan fiziski, gan, es domāju, arī mentāli, tādā ziņā, ka es nedz varu brīvi ceļot (ja nevēlos upurēt ilgtermiņa finansiālo stabilitāti (vai to permanenti sasniegt)), ne es varu iedomāties savu dzīvi daudz citādāku, nekā tā ir šobrīd (tas mentālais aspekts). es šo nesecinu ar kaut kādu pesimismu vai žulti – man pa lielam vienalga, bet – ko es gribu teikt – man šķiet, ka, salīdzinot ar ultra bagātu cilvēku, mana potenciālā dienas kārtība ir krietni ierobežotāka. tāds ultra miljardieris droši vien var piecelties un izlemt, ka šodien aizceļos, piemēram, uz Tristan da Cunha salu, kas ir vistālākā sala no jebkura kontinenta (2800 km) vienkārši, lai apskatītos, kā tur ir. uz šīs salas pasta kuģis piebrauc reizi gadā un tur dzīvo apmēram 300 cilvēku. es domāju, vai šādi miljardieri kādā brīdī attopas stāvam uz kādas no pasaules virsotnēm, domājot, ka viņš vai viņa principā ir apceļojis tik daudz iespaidīgas vai vēsturiski nozīmīgas vietas un nekas viņu neliedz veltīt visu atlikušo dzīvi, lai to darītu arī turpmāk, ka viņu pārņem ar potenciāli pārāk lielu pārsātināšanos saistīta miljardiera trauksme. nu, viņš atlikušos 30 vai 40 gadus ceļos, katru privātajā jahtā nobraukto jūras mezglu pamīšus nemitīgi pišoties, spēlējot online pokeru, apmierinot katru savu iegribu, kamēr viņa uzņēmumi pa to laiku pelna vairāk, nekā viņš un visi viņa pēcteči jebkad spēs iztērēt. mani pārņemtu nenormāla trauksme! es apsēstos un par šito uzpīpētu. bet ko darīt pēc šāda sāta iestāšanās? kā turpināt? protams, es te kaut kādā mērā iemiesoju šo hipotētisko miljardieri ar savu prātu un vērtībām (tiem "griestiem", kurus uzliek mana situācija). iespējams tie ultra nabadzīgie afrikāņi jūtas tāpat par mums, iedomājoties, cik salda būtu dzīve, sēžot Rīgā pēc darba aģentūrā, neviens nešauj, ēdiens veikalos pilni plaukti. lai nu kā, ļoti iespējams, ka viņus (miljardierus) vada pavisam citas lietas. es domāju, ka tā finansiālās ietekmes paplašināšana un politiski vai ar uzņēmējdarbību saistīti kari ar citiem miljardieriem varētu būt gana intriģējoša cīņa, lai tai veltītu visu dzīvi. tāpat kā starp mums – parastajiem ļaudīm – tikai citā līmenī. bet man tomēr gribas domāt, ka kāds no viņiem reizi pa reizei arī "izkrīt" no šī mind-set'a piepeši, piemēram, atskārstot, ka tas ir nekas vairāk, kā kaut kāds tribalism globālā mērogā. tipa cilts pret cilti. google pret microsoft. pieņemsim, ka kāds miljardieris pēkšņi šo saprot, sajūtas ne-autentisks (lol) savās dzīves izvēlēs, atskārst: "arī man reiz būs jāmīrst! jāsāk dzīvot!" un izlemj iet pensijā, un tomēr nokļūst pie manis minētās eksistenciālās atklāsmes, ka hedonismā un tūrismā viņš nespēs remdināt savu eksistenciālo sāpi. tad es iedomājos, ka daži tad varbūt paraugās debesīs, nodomājot: bāc, es varētu būt pirmais, kas aizceļo uz Marsu vai atrisina kaut kādu galaktisku mistēriju. Īlons Masks, cik man zināms, ir vienīgais miljardieris, kurš ar daudz maz lielu regularitāti kaut kādā mērā parāda arī to, kāds viņš ir kā cilvēks. tas ir baigi interesanti. viņam tādā prikola līmenī, šķiet, šitādas lietas arī mēdz patikt. es domāju, ka viņu nodarbina tieši šī problēma. varbūt viņš un citi kā viņš dzenas pēc sava veida nemirstības, atstājot aiz sevis kaut kādu legacy: ka viņš radīs pirmo daudz maz jēdzīgo regulāro reisu uz Marsu vai finansēs mākslīgā intelekta izpēti, un ar šo finansējumu viņa uzņēmums izgudros pirmo īsto mākslīgo intelektu. civilizācija viņu vienmēr atcerēsies kā šīs tehnoloģijas autoru. bet es neesmu drošs, vai viņus šādi "nemirstības" meklējumi vēstures grāmatās vispār nodarbina. ja nu es viņiem to vienkārši piedēvēju, jo tas ir labākais, uz ko es – parasts cilvēks – vispār varu pretendēt? kā tas ir staigāt apkārt, apzinoties, ka tu vari durt jebkur, darīt jebko. baisi! ja viņiem mēdz būt tāpat, tas nezkādēļ mani mierina. es savā guļamistabā, miljardieris skafandrā uz mēness – mēs būtu viens un tas pats cilvēks. it kā jauki