es, piemēram, totāli piekrītu šim visam. lai gan apzināti to daru varbūt gadu, divus, laikam ejot, šis moments kļūst tikai būtiskāks.

par to, ka "cilvēki lielākoties kaut ko saka tikai tad, kad vairs nevar izturēt" - tas +++, tāda, kā saka, overarching papildus idea šim visam, bet tur tas subjektīvais moments man pat šķiet svarīgāks (jeb arī - manuprāt, pat nav obligāti jāatsaucas, uz kaut ko cilvēku vairākumam raksturīgu. saprotu, ka šis skan ironiski, bet es teiktu, ka te arī pietiek uzticēties savam spriedumam/emocijām :)
man, piemēram, šitais kaut kā dabiski izauga no viena posma savā dzīvē, kad izlēmu pamēģināt pilnībā atteikties no alkohola soc. situācijās. tagad es vairs tā neatturos, bet runa nav par alkoholu, bet to, kā tu jūties soc. situācijās. long story short, doma tāda, ka alkohols kkā atvieglo to komunikācijas procesu vai to, cik ērti/brīvi jūties cilvēku sabiedrībā.

tas nav gluži viens un tas pats, bet šinī periodā sāku asi pamanīt, cik patiesībā nedroši jūtos/nezinu, ko citi domā/paranoja/overracionalizācija/sevis & citu vērtēšana/apsēstība ar iemeslu/attaisnojumu meklēšanu kkādām emocijām utml.

man tas kļūst tikai vieglāk. mani secinājumi ir tādi, ka, esot atklāts par to, kā tu jūties, pat tad, kad tās emocijas neiziet cauri tam prāta "security check" (kas ir līdzvērtīgi admirable piegājiens un, manuprāt, daudz populārāks, jo drošāks. ķipa, kur tu reģistrē emocijas, kuras izjūti (piemēram, dusmas), saproti, ka tās izjūti, atturies no jebkādas izpausmes, pārdomā tās un normāli pasaki vai nu 30min vēlāk vai pēc kādām pāris dienām, bet tikai tad, kad esi tās racionāli izkožļājis un sapratis, vai šis tomēr bija/ir kaut kas tāds, kas ir legit vai nē). man kkā šis pēkšņi vairs nestrādāja un, godīgi sakot, iemeslu novērsties no šīs security check prakses šķita gaužām maz, jo tādējādi, nobody ever gets hurt, bet at the expense of emotional development. i see it as a trade-off. man bija tāda sajūta, ka man konstanti jātur kāja durvīs un tā nemitīgā situāciju/emociju pārgremošana vairs nešķita veselīga, šķita, ka tas rada papildus stresu un man tas vairs nešķita dabiski (vai ērti, brīvi utml.). izšķīros, ka jāļauj sev justies, kā jūties un par to jārunā, jo tādējādi mācies ne tikai pats, bet tev apkārtējie - I mean, you're being honest un ja atklāts būdams, tu kko stulbu pasaki, tad, ja vien tie cilvēki nav kkādi absolūti nepazīstami/pārpārēm iejūtīgi, tad viņi tev to norāda, jūs abi kaut ko par dzīvi saprotat un ejat katrs uz savu pusi :D. kad to tā pasaka, tas vispār šķiet redundant kaut ko tādu pieminēt.
pirmais punkts, tātada, par to, ka tu pats procesā mācies saprast, kāds esi un citi tev apkārt par tevi iegūst genuine first-hand emotional information - viņi mācās un dod feedback, yay (jo kas zina? if we're being honest - varbūt tu ESI lohs :D. tā ir pirmā aksioma)
otrais punkts - te man atkal jāatsaucas uz to end-game vēlamo rezultātu - ka tu vēlies justies brīvi un ērti savā ādā. es ne tikai gribētu pats tā justies, bet gribētu, lai tā jūtas arī visi man apkārt, so, manuprāt, šis veicina to, ka visi iesaistītie iet uz to pašu rezultātu.

tas godīgums, btw, manuprāt, ir sevi attaisnojošs iemesls.