es, piemēram, totāli piekrītu šim visam. lai gan apzināti to daru varbūt gadu, divus, laikam ejot, šis moments kļūst tikai būtiskāks.

par to, ka "cilvēki lielākoties kaut ko saka tikai tad, kad vairs nevar izturēt" - tas +++, tāda, kā saka, overarching papildus idea šim visam, bet tur tas subjektīvais moments man pat šķiet svarīgāks (jeb arī - manuprāt, pat nav obligāti jāatsaucas, uz kaut ko cilvēku vairākumam raksturīgu. saprotu, ka šis skan ironiski, bet es teiktu, ka te arī pietiek uzticēties savam spriedumam/emocijām :)
man, piemēram, šitais kaut kā dabiski izauga no viena posma savā dzīvē, kad izlēmu pamēģināt pilnībā atteikties no alkohola soc. situācijās. tagad es vairs tā neatturos, bet runa nav par alkoholu, bet to, kā tu jūties soc. situācijās. long story short, doma tāda, ka alkohols kkā atvieglo to komunikācijas procesu vai to, cik ērti/brīvi jūties cilvēku sabiedrībā.

tas nav gluži viens un tas pats, bet šinī periodā sāku asi pamanīt, cik patiesībā nedroši jūtos/nezinu, ko citi domā/paranoja/overracionalizācija/sevis & citu vērtēšana/apsēstība ar iemeslu/attaisnojumu meklēšanu kkādām emocijām utml.

man tas kļūst tikai vieglāk. mani secinājumi ir tādi, ka, esot atklāts par to, kā tu jūties, pat tad, kad tās emocijas neiziet cauri tam prāta "security check" (kas ir līdzvērtīgi admirable piegājiens un, manuprāt, daudz populārāks, jo drošāks. ķipa, kur tu reģistrē emocijas, kuras izjūti (piemēram, dusmas), saproti, ka tās izjūti, atturies no jebkādas izpausmes, pārdomā tās un normāli pasaki vai nu 30min vēlāk vai pēc kādām pāris dienām, bet tikai tad, kad esi tās racionāli izkožļājis un sapratis, vai šis tomēr bija/ir kaut kas tāds, kas ir legit vai nē). man kkā šis pēkšņi vairs nestrādāja un, godīgi sakot, iemeslu novērsties no šīs security check prakses šķita gaužām maz, jo tādējādi, nobody ever gets hurt, bet at the expense of emotional development. i see it as a trade-off. man bija tāda sajūta, ka man konstanti jātur kāja durvīs un tā nemitīgā situāciju/emociju pārgremošana vairs nešķita veselīga, šķita, ka tas rada papildus stresu un man tas vairs nešķita dabiski (vai ērti, brīvi utml.). izšķīros, ka jāļauj sev justies, kā jūties un par to jārunā, jo tādējādi mācies ne tikai pats, bet tev apkārtējie - I mean, you're being honest un ja atklāts būdams, tu kko stulbu pasaki, tad, ja vien tie cilvēki nav kkādi absolūti nepazīstami/pārpārēm iejūtīgi, tad viņi tev to norāda, jūs abi kaut ko par dzīvi saprotat un ejat katrs uz savu pusi :D. kad to tā pasaka, tas vispār šķiet redundant kaut ko tādu pieminēt.
pirmais punkts, tātada, par to, ka tu pats procesā mācies saprast, kāds esi un citi tev apkārt par tevi iegūst genuine first-hand emotional information - viņi mācās un dod feedback, yay (jo kas zina? if we're being honest - varbūt tu ESI lohs :D. tā ir pirmā aksioma)
otrais punkts - te man atkal jāatsaucas uz to end-game vēlamo rezultātu - ka tu vēlies justies brīvi un ērti savā ādā. es ne tikai gribētu pats tā justies, bet gribētu, lai tā jūtas arī visi man apkārt, so, manuprāt, šis veicina to, ka visi iesaistītie iet uz to pašu rezultātu.

tas godīgums, btw, manuprāt, ir sevi attaisnojošs iemesls.

I do, however, see how this can go wrong. hipotētiska situācija: plivinot šādu karogu, ka esi atklāts (un patiesums es domāju ikkatram kkur dziļi nostrādā kā vērtība pati par sevi, so visi first hand to padzirdot ir mostly inclined uzsist tev uz pleca), ir iespējams, tomēr, aiz tā karoga vnk būt kasīgam. tobiš, ka tu kādam pie vakariņu galda uzdirs un, saņemot pretim iebildumus, attaisnojies, ka praktizē kkādu atklātību. bet tur, manuprāt, svarīga ir tā sākumpozīcija, no kuras, turot šo metaforisko karogu, tu izej. ja tu uzdod sev jautājumu, vai tu šādi ej pasaulē, jo gribi ar cilvēkiem genuinely draudzēties, sadarboties un forši līdzpastāvēt, un ja tā točna ir, tad go for it. šito brīdi, man šķiet, nevar sadirst, tas vienmēr kaut kā ir redzams, kādi ir tā cilvēka patiesie nolūki. ar to arī, manā ieskatā, šitais punkts beidzas, tā ir otra aksioma. tu šādi ej pasaulē un vnk esi labticīgs, bet ne naivs. to nevar neredzēt, ka cilvēks, pat pēc tam, kad nejauši noticis konflikts, patiesi pēc tam cenšas iziet uz izlīgumu. tāpat to var allaž redzēt, kad tas ir tāds kā attaisnojums tam, ka kāds gluži vienkārši grib pakasīties.

manuprāt, ir arī vērts atcerēties, ka cilvēki nav no stikla un es neredzu iemeslu kultivēt pretēju ainu - ka cilvēki ir trausli un ka no viņiem jāizvairās. es domāju, ka, ja tu savus labos nolūkos turi cieši pie sirc un pie tiem turies, tad you can't go wrong. at least - not in the long run, pieņemot, ka tu reāli gribi tur palikt un iziet uz draudzīgumu un brīvību. i mean, notiks kkādi misunderstandings, sure, kam negadās, bet tie nepamatotie konflikti, kas vienkārši izriet no kautrēšanās, bailēm, personīgiem sapisieniem čista paliek mazāk. paliek tikai tie, kas, tā teikt, izriet no tā, ka everyone's different. un mani vienmēr nenormāli priecē tas, ka redzu, ka cilvēki patiesībā vēlas atbildēt ar to pašu un nav nekādi piekasīgi lohi, kādus prāts, sapinoties tajā dilemmā "kā savietot manu vēlmi empatizēt ar citiem un to, ko es citiem savā galvā PIEDĒVĒJU", no viņiem reizēm iztaisa.
sorry, ja chaotic texc, es tik tā :D go, go, nice!

es gan arī gribētu piezīmēt, ka savu emociju paušana nenozīmē automātisku uzdiršanu kādam, jo tās jebkurā gadījumā ir jāpauž pēc iespējas cieņpilnā veidā. visādi citādi - yes, thanks, cool. forši, ka esam uz viena viļņa.

priecē!

+daudz
es esmu nez kāpēc satikusies ar vairākiem šādiem indivīdiem, kuriem liekas, ka, ja viņiem ir EMOCIJAS, tad tās var izpaust vai nu pasīvi agresīvi vai tieši otrādi - ļoti atklāti, tieši, bet tāpat diezgan agresīvi. un tādās situācijās veidot normālu dialogu, kur izrunāt, kā mēs tagad dīlosim, ir ļoti grūti.

nu, jā, šis ir drausmīgi izplatīti, un man šķiet, ka šī tendence nāk tieši no tā nepareizā uzstādījuma, ka emocijas drīkst izpaust tikai tad, ja tās ir "legit". bet ir bail, ka citi to leģitimitāti apšaubīs, tāpēc tiek īstenota viena no divām stratēģijām - a) agresīva, tieša izpausme, mēģinot ar spēku pārliecināt par savu pareizību; b) pasīvi agresīva izpausme, nemēģinot pārliecināt, izliekoties, ka nekas nemaz netiek izpausts. taču tad, kad tiek atmesta prasība emocijām būt "pareizām" (kas vistiešākajā veidā ir uzbūvējusi tiesājošu nostāju pret sevi un citiem, jo svarīga ir taisnība, nevis risinājums), tad pazūd nepieciešamība savstarpēji cīnīties, un emocijas ar savu potenciālo nepamatotību vairs nav milzīgi draudi nevienai no iesaistītajām pusēm.

"tu reģistrē emocijas, kuras izjūti (piemēram, dusmas), saproti, ka tās izjūti, atturies no jebkādas izpausmes, pārdomā tās un normāli pasaki vai nu 30min vēlāk vai pēc kādām pāris dienām, bet tikai tad, kad esi tās racionāli izkožļājis un sapratis, vai šis tomēr bija/ir kaut kas tāds, kas ir legit vai nē)."

manuprāt, te problēma ir galvenokārt solī "atturies no jebkādas izpausmes", jo vispār jau reflektēt par savām sajūtām ir absolūti nepieciešams, lai gan ne tik daudz ar mērķi saprast, vai tas bija legit vai nē, bet vienkārši tāpēc, ka ir svarīgi apzināties un izprast savas jūtas. tas uzstādījums, ka emocijas drīkst izpaust tikai tad, ja viņas ir "pareizas", "pamatotas", tipa, legit, ir viens no ļaunākajiem garīgi veselas sabiedrības ienaidniekiem, un rāda disfunkcionālus komunikācijas modeļus, kur tā vietā, lai būtu godīgi un mēģinātu kopā izprast, kā varam un vēlamies rīkoties, lai abpusēji saprastos un būtu kontaktā, cilvēki cenšas viens otram pierādīt, kuram tad te ir taisnība. runājot par emocijām, tam vispār nav nekādas nozīmes. emocijas ir tikai emocijas, un viņas ir ļoti svarīgas, bet galvenokārt kā indikators dažādiem mūsu iekšējiem procesiem. es varu būt pilnīgi neracionāli laimīga/bēdīga/dusmīga, un, ja es neuzkaros uz faktu, ka tas nav "legit", tad tas dod man iespēju saprast procesus, kas šīs jūtas ir izraisījis. savukārt citiem, zinot manu emocionālo stāvokli, ir iespēja piedalīties šai procesā un, ja izrādās, ka kāda viņu rīcība pamatoti vai nepamatoti izraisa negatīvus pārdzīvojumus, pieņemt informētu izvēli - vai viņi vēlas mainīt savu uzvedību vai nē. un viņiem nav nekāda pienākuma to darīt, tā ir katra pieauguša cilvēka brīva izvēle.

"justies brīvi un ērti savā ādā. es ne tikai gribētu pats tā justies, bet gribētu, lai tā jūtas arī visi man apkārt, so, manuprāt, šis veicina to, ka visi iesaistītie iet uz to pašu rezultātu" - yes, this. piekrītu par visiem 100%