"tu reģistrē emocijas, kuras izjūti (piemēram, dusmas), saproti, ka tās izjūti, atturies no jebkādas izpausmes, pārdomā tās un normāli pasaki vai nu 30min vēlāk vai pēc kādām pāris dienām, bet tikai tad, kad esi tās racionāli izkožļājis un sapratis, vai šis tomēr bija/ir kaut kas tāds, kas ir legit vai nē)."

manuprāt, te problēma ir galvenokārt solī "atturies no jebkādas izpausmes", jo vispār jau reflektēt par savām sajūtām ir absolūti nepieciešams, lai gan ne tik daudz ar mērķi saprast, vai tas bija legit vai nē, bet vienkārši tāpēc, ka ir svarīgi apzināties un izprast savas jūtas. tas uzstādījums, ka emocijas drīkst izpaust tikai tad, ja viņas ir "pareizas", "pamatotas", tipa, legit, ir viens no ļaunākajiem garīgi veselas sabiedrības ienaidniekiem, un rāda disfunkcionālus komunikācijas modeļus, kur tā vietā, lai būtu godīgi un mēģinātu kopā izprast, kā varam un vēlamies rīkoties, lai abpusēji saprastos un būtu kontaktā, cilvēki cenšas viens otram pierādīt, kuram tad te ir taisnība. runājot par emocijām, tam vispār nav nekādas nozīmes. emocijas ir tikai emocijas, un viņas ir ļoti svarīgas, bet galvenokārt kā indikators dažādiem mūsu iekšējiem procesiem. es varu būt pilnīgi neracionāli laimīga/bēdīga/dusmīga, un, ja es neuzkaros uz faktu, ka tas nav "legit", tad tas dod man iespēju saprast procesus, kas šīs jūtas ir izraisījis. savukārt citiem, zinot manu emocionālo stāvokli, ir iespēja piedalīties šai procesā un, ja izrādās, ka kāda viņu rīcība pamatoti vai nepamatoti izraisa negatīvus pārdzīvojumus, pieņemt informētu izvēli - vai viņi vēlas mainīt savu uzvedību vai nē. un viņiem nav nekāda pienākuma to darīt, tā ir katra pieauguša cilvēka brīva izvēle.

"justies brīvi un ērti savā ādā. es ne tikai gribētu pats tā justies, bet gribētu, lai tā jūtas arī visi man apkārt, so, manuprāt, šis veicina to, ka visi iesaistītie iet uz to pašu rezultātu" - yes, this. piekrītu par visiem 100%