|
marts 3., 2020
 | 21:46
okei, šodienas spec-projekts laimīgā un "veselais saprāts uzvar" veidā nebija tāds, par kādu es biju samīzies iepriekšējās divas dienas. nu labi, pats saķēzīju savus tāskus, nezinu, loģika bišķi pieklibo. un č. sačakarēja vienu izejvielu. bet nu ok. vismaz ir iemesls izmest self-depricating frāzes. hm. un jā, sanāca ku foršs zaļais brīnumiņš. kuram gan patērēju pārāk daudz laika, tāpat.
nujā, ir atklāts diezgan rēcīgs pleilists, kuru likt ofisā, kad ir jāstrādā vairākiem cilvēkiem. teiksim, šodien pirmoreiz dzirdēju ofisa tīmsongu (allegedly) pilnā apjomā.
|
februbaars 25., 2020
| 22:41
noklausījos arī kaut kādu LR1 monopola ierakstu ar mārtiņu rītiņu, ko ome lika paklausīties. kas vēl.
pārliku vēl vienu skici jaunā projekta failā. kāpēc, kāpēc tas ož pēc lielāka sūda. nu, skelets ir smukāks, un pārskatāmāks, bet tās mazās detaļas, kuras pārkopēt ir dibensāpe, tomēr kaut ko nozīmē.
aldousu hārdingu ir neiespējami klausīties. vienā dziesmā liekas, ka viņa runā/dzied ar māršmeloviem mutē. bonaiveram ir skaists stāsts par pirmā albuma ierakstīšanu, un dažas superīgas dziesmas, un daudzas tādas "meh, klases vakars pie ugunskura".
em, kas vēl. man jau tagad ir viegli... bail(?) iet uz rītdienas ofisu. kaut kāds mezgls, kas tiek vīts no visām pusēm.
|
februbaars 24., 2020
| 18:10
onkulis padalījās ar linku, ko viņam sūtīja kādas slavenas latviešu popgrupas dalībnieka brālis.
https://jelgavasalternativa.bandcamp.com/releases
46 gabali, no kuriem kāda puse ir joņev-isks metāls. laikam.
edit: ā, bet tas nav nekas jauns, izdots pērnajā oktobrī.
|
| 12:24
lost in all the hype ir tas, ka tajā pašā šajā valentīndienā alīna orlova ir spotifajā ielikusi pirms desmit gadiem vis-kaut-kur-citur izlaisto albumu "mutabor".
in other news, sestdienas vakarā kaut kur uz dzirnavu ielas, starp lido un pelmeņu bāru ieraudzīju teslu. nu, tesla kas tesla, bet ar vācijas numuriem. šorīt viņa ieripoja pagalmā. sīkums, bet.
ā, tur ir pārizlaists vinils un lietuvas tūre.
|
februbaars 20., 2020
| 08:55
aizgāju, beidzot aizgāju kājām, uz pastu pakaļ kaut kam. vinilam. pirmoreiz saskatījos ar kādu no cilvēkiem, kuri pēdējie ir ievākušies manā stāvā. bet tas, cik ļoti es neatšķiru cilvēkus no savas kāpņutelpas, ir diezgan sāpīgi.
un aparāts tieši tagad izbesīja visvairāk, cik vien viņš kādreiz ir izbesījis. jāklausās spotifajs. psc. (ne-audiofila piezīme: vokāli uz fiziskā izklausījās labāki, it kā vieglāk uztverami, nekā caur šīgadsimta tehnoloģijām).
atkal viegli nobļāvos. spotifajs nospēlē pirmās divas dziesmas pareizi, un tad skan kaut kas cits. bļ, nopietni, ŠAFLS???? ALBUMAM? spotifaj, nopietni. saņemies. kādi briesmoņi klausās albumu šaflā?
habanero mērcīte ir mazliet par daudz. ā, bet tur klāt ir rīperis. pardon, tas liekas excusable tam, ka mute viegli deg. bet vispār šitie pipari nav garšīgi un forši.
|
februbaars 16., 2020
| 12:58
Boards of Canada - The Campfire Headphase ir pirmā lieta, kas skan tik ļoti līdzīgi Air - Moon Safari, ka man sāk palikt bail.
|
februbaars 15., 2020
| 03:46
izgāju cauri tūkstots ekseļa rindiņām, lai atstātu 400. nosūtīju divus e-pastus. bāc, drusku pavēls. noklausījos "the slow rush" vēl vienu reizi.
|
februbaars 14., 2020
| 09:42
impalas jaunais albums, ir, ēē... man joprojām vislabāk patika tā viena dziesma, kura jau bija iznākusi. vismaz intro dziesma ir tāda, nu tiešām, forši intro-īga. ir bangeris, bet ir arī tāds iesildošais gabals. un pēdējai dziesmai es tās 7 minūtes vispār nejutu. kur ir vaina?
kaut kā nepieklājīgi vēlu atcerējos divas lietas par rīta kolēģi, kuras aizmirsu viņam laicīgi pateikt. fak.
|
februbaars 12., 2020
| 12:32
143: Suspect Packages
20 Most Unlikely Songs to be Banned by US Radio After 9/11
1. Drifters – On Broadway
2. Elvis Presley – (You’re the) Devil in Disguise
3. Dave Clark Five – Bits & Pieces
4. Rolling Stones – Ruby Tuesday
5. Louis Armstrong – What a Wonderful World
6. Beatles – Ob La Di, Ob La Da
7. Hollies – He Ain’t Heavy, He’s My Brother
8. Zager & Evans – In the Year 2525 (Exordium & Terminus)
9. Led Zeppelin – Stairway to Heaven
10. Simon & Garfunkel – Bridge Over Troubled Water
11. Cat Stevens – Morning Has Broken
12. Don McLean – American Pie
13. Martha Reeves & the Vandellas – Dancing in the Street
14. Queen – Killer Queen
15. Pink Floyd – Mother
16. Phil Collins – In the Air Tonight
17. Nena – 99 Red Balloons
18. Bangles – Walk Like an Egyptian
19. Alanis Morissette – Ironic
20. Red Hot Chili Peppers – Under the Bridge
|
februbaars 10., 2020
| 23:26
visneiedomākamākajā veidā tomēr ielīdu dušā tagad, nevis varbūt no rīta.
biju tik ļoti gatavs un pārliecināts, ka rīt no rīta būšu mājās un medīšu jrt biļetes. tfu, roncij. tev uz ofisu jāiet. no rīta. ko es uzreiz arī nesapratu, citādi būtu atteicies. jau kaļu plānus, kā izdīkt sev desmit minūšu pauzi, lai caur telefonu mēģinātu sev kaut ko izbakstīt. jā.
kaut ko vajadzētu ierakstīt, ka visas sinatras vientuļās dziesmas skan pilnīgi neatšķirīgi viena no otras. un kāpēc tagad skan loveless. jau pie pašām beigām.
un galīgi nemaz negribas runāt ar priekšniekiem par sev dīcamām, bet normālām lietām. kas - pats fakts, ka ir tā, ka ir jādīc, un otrs, ka negribas dīkt - pēc kaut kādām redditā lasītām teorēmām varbūt velk to, ka tā ir toksiska vide. aij, par ko es te atkal muldu.
un repertuārā ir atgriezies cerību ezers! the fuck.
|
janvaars 31., 2020
| 22:27
aizgāju no taba, kurā biju meklējis 'frutigerfont", jo viņš ir tas, kurš ir sazīmējis Avenir. kas ir fonts, kas jau tā patika, bet izprintējot, iemīlējos.
redzēju talantīgo misteru ripliju dailē. pierakstīju veselu blociņa lapu, ne lappusi.
aizgāju uz ofisu, tik daudz (relatīvi tam, cik īsu brīdi nebiju aizņemts un ka uzreiz aizgāju, līdz ko bija iespēja) publiski pazīstamu cilvēku, kuriem piepisties, ko neizdarīju. un trīc rokas.
un aizgāju pie p., kur kārtējoreiz piepisos no diviem 0.3 aliņiem!!! (ok, vienam 11.1%, pa čakeni braucot, izdomāju, ka tas patiesībā ir slepkavības mēģinājums), un cik ļoti patīkami ir runāt pr kultūriskām vai mākslinieciskām lietām ar cilvēku, kurš tur ir mazliet iekšā, un saprot latviski tulkotās angļu memes un darbojas pēc līdzīgi saprotama mehānisma kā es. bāc. jā. kas, no vienas puses, veido divus secinājumus. ka a), visu laiku ejot pie p., var ātri tikt pie alkohola atkarības, un b) ka tas ļoti labi atbild uz jautājumu vai aizdomāšanos, ko nozīmē e. ka tas ir ļoti daudz un miers sirsniņai un blablabla, vienīgi žēl, ka ir limits izsmelšanai, un diezgan mazs. un ir tik daudz cilvēku, ar kuriem.. es pat nevaru pateikt tàdus apvainojošus vārdus. nu, runājot nav vispār nekādas dzirksteles. var jau uztaisīt - nolokot kādu stūri vai izliekoties , bet te ir gandrīz tīri un patiesi. pa taisno no galvas uz izrunu vai smiekliem, vai garu "āāāā!". labi, atkal aizrunājos. kas arī ir riskanti. jo man patīk, ka cilvēki runā, bet par to, kas interesē mani. gandrīz vai. labi, viss.
un jā, centos janvārī baigi neklausīties melody's echo chamber. paklausījos, ejot no teātra pakaļ atdzenajamai mašīnai. tā vaiboju, ejot cauri esplanādei. sasodīts. tas debijas albums var savākt no manis ļoti daudz ko, paldies.
|
janvaars 30., 2020
| 11:42
atkal kaut kādu pusstundu vienkāršu pagulēju pie kaut kāda pleilista, kājas uz palodzes. pa brīdim kaut kā paklikšķinu peli, un, bļa, jau 11:42.
vismaz beidzzzot piespraudu veco hdd. tas nopietni aizņēma nedēļu? nav emociju, joprojām. mazliet sāku plānot "nākamās dienas atvainošanās ziņu", ka es vienkārši nespēju būt dusmīgs, ne uz to cilvēku, ne gandrīz vispār. ja vien kaut kāds a) galīgs losis nedara b) nekompetenti/kaitniecīgas lietas, tad gan es sadusmojos, mazliet. vai daudz. bet tas jau nav ne a), ne b). bet nu tad, priekškam.
ha. un meklēju, kaut ko, ko paklausīties. uzskrēju polifaunai. okei, a kas tur spēlē? ieeju feisbuka lapā un apskatos "about". okei, zinu vienu. un tad ir ielikts arī "artists we also like". like, get out. ko. kāpēc. kā-pēc. pirmie septiņi sakrīt. foxygen man tā ne pārāk, ar carnival youth bērnības trauma, un pink elephant'os es arī kaut kā nemāku iebraukt.
|
janvaars 27., 2020
| 23:13
saimnieks meklē sievu, īrnieks meklē draudzeni
pirmoreiz laikam noklausījos hosielas "redzu tevi šeit". teksts izrādās, ir sāpīgi kaifīgs, ka pat mūziku vairs neatceros.
un tas "jau eju, uz templi pusdienas ēst" ir par tiem bomzīšiem/lūdzējiem?
edit: alabama shakes - you ain't alone. hahahahāāā.. kaut kāda peak vidusskola. bet pirms reflektora (man gan viņš lēni aizgāja).
|
janvaars 26., 2020
| 08:44
tas 2010-2014 captured tracks/whatever kāds indie mūvments ar toro y moi, beach fossils, diiv, demarco un vēl kazinko. hmm.
uzmodināja čomiņš, uz kuru vismaz dažās ziņās var.. paļauties? vai var paļauties uz to, ka cilvēks piepisīsies līdz pusnaktij, un kaut kādās citās reizēs, kad runājam saskrieties 10-12, viņš zvana pirms 9.
|
janvaars 16., 2020
| 22:41
man gandrīz vai liekas, ka "lavīna" ir interesantāka par "siera plati 2". varbūt atkarīgs no tā, ka tagad, tieši šajā stundā, ir drusku mierīgāka galva "izturēt" albumu. lai gan nav tāda baigā hita. bet, ir tādi vairāk tādu ārpus-muzikālo sasaišu ar albuma tēmu, kaut kādu supertableti.
jo no vienas puses, reps/hiphops tāpat ir jāklausās vairākas reizes, lai saprastu visas lietas, kuras ir tur pateiktas. ķipa.
šķirstīju pierakstus, kaut ko esmu pierakstījis ka 26.07 uz zobu vai vēl kādām sāpēm esmu uzrakstījis mīlestības dzejoli. es apmēram varbūt atceros vienu sestdienas rītu, kad kaut ko skricelēju. un varbūt arī atradu. nav radušos daudz tādu tīro mīlestības rindu. laikam tas ir tas par "gabaliņiem". es sapratīšu. es jau sapratu.
gribas aiziet uz vunderbāru, un uz andalūzijas suni.
it's always dark
after 5pm
and i can't get you
out of my head
apnika klausīties best coast albumu pie piektās dziesmas
|
janvaars 14., 2020
| 00:28
labi, es iepauzēju "being john malkovich" 54:30 minūtē, vai whatever, kādā laika vietā (par šito vispār domāju, tuvojas gads kopš viena traka notikuma, bet kas pie velna ir gads. es jau pats varu izdomāt, kad ir gads. labāk, lai gads būtu īsākā, vai garākā laikā? jo man jau liekas, tādi gadi, periodi, kuros sakrājas jēdzīgas lietas, man ir kādi 2 vai 3. bet nu labi, ne jau par to šoreiz stāsts), lai beidzot pierakstītu to, ka tas ir kaut kas brīnišķīgs.
un tur ir diasa no astoņdesmito beigām (??), kura vispār šeit atgādina priekšnieka pirmspubertātes meitu, kurai obligāti ir jāēd gurķi ar krējumu, matainais pupetieris atgādina saoršu ronanu, tā tur maksīne vispār liekas redzēta tik daudz kur. un dažas lietas tur cilvēkiem ir skaidras, nevienam citam pat nezinot. tā, kā, tiek ierunātas eksistencē. un dažas lietas paliek kā faking mistērija. no kurienes maksīne dabūja malkoviča numuru, vai kāpēc pārītim mājās ir zoodārzs.
ļoti labu brīdi nebiju par kaut ko tā kaifojis. tāds popsīgs "bļa, ko notiek?". un šodien ofisā nebija ko darīt, un kaut ko mēģinu iekustināt g. un e. runāt par kaut kādām lietām. teiksim, g. jaunjorku (un man liekas, g. tādā pašā tikpat slinkā sestdienā ieteica šito skatīties, vai kaut kā pieminēja. nu, g. tur bija klāt, un paģirains priekšnieks, kāds no viņiem diviem), vai e. uzminēja manu reddita jūzerneimu. un nu labi, tas tā.
malkovičs. vtffff. es joprojām nezinu, kas īsti viņš ir īstajā dzīvē, bet šis ir tāds kaifs. kopš.... ? bukovska sievietēm? kaut kādām warpaint dziesmām? tā viena batātes frī kaut kad vasarā? karamelizētajiem riekstiem? un cik daudz vizuāla kinematogrāfiska sūda pasaules vēsturē ir uztaisīts, ja tā rezonē tikai kādi pāris procenti? bet labi, tas ir subjektīvi. baigi mocījos ar "scenes from a marriage" pirms pāris dienām. zviedru valoda vai kas pie vainas. "paris texas" vai "bojack h." bija kaut kādi daži kaifīgi elementi. bet te ir gandrīz viss. uz pirkstgaliem. vai paceltiem papēžiem. aizsardzības stājā.
un jā. ir ieslēdzies kaut kāds dvēseles stāvoklis, kad pastāv un mainās tāda lieta kā mīļākās dziesmas. kuras gan es iepriekš baigi neesmu klausījies. jo ar tām tad ir cits stāsts. šīs ir tādas jaunas, kuras var fiksi noklausīties 5-10 reizes, nobrīnīties, kā kaut kas tik vienkāršs var būt tik lipīgs, un tad iet atpakaļ pie atklausītām vērtībām un reizi dziesmā iesist plaukstas.
edit: čārlijs šīns? deksteru atgādinošs saundtreks? spaiks jonze????
un kaut kādas fucked up filmas 99. gadam, šī un eyes wide shut. vai arī nē. vienkārši tā liekas. no tāgada ir redzētas vēl ir tikai american beauty, virgin suicides un magnolia. un tarzāns @ kino 52.
esmu pārliecināts, ka ieštirīja. wtf.
|
janvaars 9., 2020
| 20:36
uz pusstundiņu piekāpa divi indieši, bišķi padžemoja, savāca dažas manas lietas un aizgāja tālāk dzīvē
|
janvaars 5., 2020
| 19:12
es atkal pilnībā biju aizmirsis par to, cik foršs ir "let england shake", un ka tas vēl skaitās no 2010tajiem. vajadzēja ielikt tajā te dekādes albumlistā.
tik skumīgi patriotiski skaisti.
|
detsembris 27., 2019
| 16:44
also, prāta vērras heits, vai nu nē. ne jau heits, bet tā izvairīgā attieksme no viņiem post-2008. es gan jau esmu lohs, ka neklausos pēdējos trīs albumus, beet.. tas 08. gada albis man liekas diezgan okei, 06. arī, nu labi, tas varbūt ir bērnības favorītisms. labi, es neko nepateicu. karoče, "veronika" un "viss ir tieši" ir forši, tad ir ok popmūzika, un pēdējie rrīs ir slikta popmūzika. bet slikta iespējams tāpēc, ka neesmu klausījies.
un pati labākā viņu dziesma šobrīd ir "kā būs labāk" no kaķēna albuma. trippy-ga dziesma, ar ģitārai atvēlētu vietu un visādiem "tūdu du dū", kas nav domāti kā vokālās melodijas stadionu pūļiem vai kas tamlīdzīgs. vai "spacemuminsh", man liekas, arī ir kas līdzīgs. kas vesina domāt, ka viņi varētu [būt] uztaisījuši tādu viegli, vismaz, psēdelisko albumu.
|
|
|
|