Par naudu
Jau kādu laiku atpakaļ esmu samierinājies ka tā notiek, ka vecāki izvadot savus bērneļus "lielajā" dzīvē dod kādunebūt pūriņu līdzi. Nu tur dzīvokli, auto vai vienkārši laba vēlējumus kā tas notikās ar mani. Nu lūk, studēju draņķību un esmu atsities pret vienu īslaicīgu problēmu, kuru es protams atrisināšu, bet tas kādā gultnē iegriezās šis rīts man nevisai patikās.

-Čau tēt, kā iet? Kak žizņ perepitaja?
-Neko labi, kā tev?
-Ar neko, nevaru iepriecināt, joprojām dzīvs. Klau tēt, man te tāda vajadzībiņa ir
-Kāda
-Nu tāda, ap 30 latiem
-Kas, polšam trūkst?
-Nē, tūkstoši
-Aha, un tu tagad man zavani un prasi 30 tūkstošus?
-Nu apmēram (tad seko mans garais kredītu shēmojums, kur viņam principā ir tikai jāparakstās, nekas nav ne jādod, ne jātērē, kur es tikai uz viņa īpašumu paņemu kredītu, jo mani bankā nosauca par pļušņiku, netīreli un no vajadzīgās summas dod tikai tik un tik un tā tālāk un visu maksāšu es un viņš varot izvēlēties starp JD Single barrel vai divdesmitpiecgadīgo čivīti)
-Zini, es vēl padomāšu, bet domāju ka nē, Tev ir jāmācās sabalansēt savas vēlmes ar iespējām, ja banka nedod, tātad Tev nevar dot!

Bļeģ, nav taisnības uz šīs pasaules!