rūsganais sprakšķis

vēl, reflektējot par to, ko citi raksta

vai es esmu saspiedusies jeb šie tomēr ir pasaulē lieliskākie roltoni? btw Killing Eve jaunās sezonas pirmajā sērijā Eve šos un vēl citus krāmēja uz letes.

https://www.amazon.com/NongShim-Ramyun-Noodle-Gourmet-Spicy/dp/B00778B90S

man ik pa laikam sakrājas abnormāla kaudze ar makaroniem, ko nākas apēst vīram; jo mani interesē tikai buļōns, iegriež šķīvī visu ko (tomātus, zaļumus, mocarellu, artišokus no burkas, you name it), uzlej un paliec ļ.laimīks.

pēc vārīšanas pusstundu vēl virtuvē acīs kož, ja vāku neuzliek.

jūs mani nošokējāt ar to salšanu vs ēšanu, mūžam ko tādu neiedomātos. varbūt tas ir saistīts, ka jūs ēdat, lai dzīvotu? jo man ēšana ir par garšīgumu; un ēšana nav saldumi. un izrīšanās pēc slodzes man neuznāk.

piem, vakar piecēlos, iedzēru 100 gramus smūtija, pastrādāju, aizbraucu noskrēju treniņu, nostaigāju 2 h ar suņiem pa mežu un tad 15:00 mājās apēdu pavisam parastus korejas burkānus ar siera salātiem, nepārēdos.

šodien uzsvempos atkal uz ļisapēda, astes kauls sāpēja jau no pirmā mirkšķa, bet piespiedu sevi nosāpēties līdz tirpienam atkal tos 20km. šodien solīja sliktu laiku un mežaparkā bija patīkami mazāk cilvēku.

vārsakot, lai ko jūs tur teiktu, es esmu nolēmusi, ka šada neliela jandalēšanās biš iespers manai vielmaiņai, viņa nožagosies, nokritīs daži kg un tad jau paliek daudz vieglāk - tikko jūti, ka drēbes paliek biš brīvākas, uzreiz jūties motivētāks. es tā ceru, lol

strazdiem būros bērni 5 min pirms izlidošanas, bļauj pa puspagastu, zvirbuļiem jau izlidojuši, nebļauj ne nieka klausāk. uz vakaru džinkst ausis.

vienīgi vārna bez skaņas materializējas, reizumis dzirdu vieglu spārnu švīkstoņu, reizēm salecos tik no tā, ka uz mani SKATĀS.

man riebjas vingrot.
nē, man RIEBJAS vingrot.
atkārtot vienu un to pašu n reizes un tad nākamo to pašu. katru reizi, kad piespiežu sevi to darīt, jāsvin pats fakts, jo fizuhai nekādas pievienotās vērtības tur nesanāk.

obvs mans rumpis neņem pierē visu staigāšanu ar suņiem, skriešanu treniņos, jo jau pierasts, tikai pampst.

tadā! man iešāvās prātā ģeniālā doma, ka es varu vnk pabraukt stundiņu ar riteni pa mežaparku! darbība, kas pati par sevi ir tik automātiska, ka vispār nav jādomā līdzi.

nominu gandrīz 20km, dibens (asteskauls) sāka sāpēt otrajā kilometrā, jo ar visām šmarantīnām neesmu braukusi mēnešus 2-3, jo nav jau kur.

vīkendā redzēju sevi nobildētu no malas, kautkāds buldogs, drausmas. bet, ja es nevaru ēst gluži sienu, varbūt katru dienu pa stundai noveļļot kādu jēgu dos?

akmanšessiņ, LTV var noskatīties 1997.gada brāļus Karamazovus.

man bail, ja nu nav tik perfekti, kā atmiņā iecementējies?

lai gan, kas varētu būt neperfekti, visi tur tik jauni un skaisti, un nebūs arī 7 stundas kājās jāstāv, lai gan varētu pamēģināt piesraukties stūrī pie klavierēm autentiskākām izjūtām

pirmo reizi mūžā veicu pasākumu, kas saucas "preču atgriešana".

jo nu esmu bezgalīgi aizskarta labākajās jūtās. tur bija rakstīts skaidri un gaiši "side pockets". Kleitai nav nekādu pockets.

Kam vispār ir vajadzīga kleita bez kabatām, Karl?

vēl es nesaprotu, kur dzer un perās tie putni, kam neesmu es, kas katru dienu ielej svaigu ūdeni bļodā.

Ir dienas, kad pat arī 3-4 reizes, jo vārna tur Visu Laiku Mazgā nezkur atrastu paiku. Viņai vislabāk patīk, ka pamirkst, tad es bļodu izleju ar visu mantību un ieleju svaigu ūdeni - dāmai nepatīk bāzt galvu netīrā buljonā.

dažādas maizes, zivis, gaļa, visbiežāk vistu kauli, ko apskrubināt, es nesaprotu, kur viņas to visu atrod, vai tiešām tik daudz kur miskastes stāv vaļā?

nolēmu, ka visjēdzīgāk taču pierakstīt pašai savā cibā ar tagu, nevis gadiem mēģināt actually ieinteresēt cilvēkus feisbukā vai pasdies personiski dzīvē

( nelasi, vārnas )

es vairs galīgi nemāku braukt ar mašīnu.
jau labu laiku zināju, ka nemāku parkoties, bet vakar, nonākot uz Valdemāra ielas iekšējā joslā, pēkšņi sapratu, ka nejūtu gabarītus un bailīgi. Ko tādu neesmu jutusi padsmit gadus, kad sāku braukt pa Rīgu.

lūk, pie kā noved nesociāls dzīvesveids, kad brauc tikai uz mežu vai angāru, nu,ok, vēl reizēm uz rimi, bet tur nav jāparkojas paralēli.

kopš uztaisīju savu bruģakmeņu iebrauktuvi, mašīnu turu uz ielas, jo nevar tak likt virsū tam skaistumam, līdz ar to pat dienišķā ietraušanās pa vārtiem atkrīt.

bērnībā sapņoju, ka man būtu milzu burka, kurā pēc līdakas pavēles nonāktu visas pasaules ērces, es uzliktu vāku un dzīvotu ilgi un laimīgi, ejot mežā cepuri kuldama

man šodien drūms noskaņojums (paskatījos spogulī - resna)
tad nu domāju drūmas domas.

kā piemēram - vai man vajag ežus dārzā vai nevajag? es nezinu, vai viņi tiešām ēd gliemežus un kaitīgos kukaiņus, bet ērces viņi toč izmētā.

ciktāl esmu atklājusi, ir 4 tranšejas, drasē viņi te štāpeļiem, viennakt bij až pieci gab, bet vai viņi te arī ēd? manuprāt, sliekas izrij strazdi, cauru dienu vazājās pa dārzu un velk no zemes laukā, zālājs no vienas vietas caurumos.

un putni arī pārnēsā ērču nimfas!

kā man būt?!

kāds ir labs putekļusūcējs?

Philips Performer Expert Animal* pēc dažu gadu lietošanas atņirdzās - krīt nost gan uzgalis, gan kāts no šļaukas, atsevišķi kātu nopirkt nevar, vīrs jau gadu nevar dataisīt, esmu saskaitusies, jo besī,kad n reizes tīrot nokrīt kāda no daļām.
(Un šim arī bija diezgan slikts uzgalis lietojam vēl no iepriekšējā), karoč, Philipsam diez ko vairs negribu uzticēties, pa manam tehnikai ir jāstrādā vairāk gadus

Uzsvars nav uz grīdu, to irobots puslīdz apsūc ik dienas, bet mana sāpe ir pārspalvains suņu dīvāns un kaķa apspalvots viss, respektīvi, svarīgi, lai ir laba birste un sūciens.

skatos Mielei ir cat and Dog sūcekļi, bet man no Mieles nekas nav bijis, nezinu, cik var uzticēties.

ieteikumiņi?

(diskleimeris, es neesmu kārtīga sieviete, nepucēju katru dienu)

piecēlos 7:20, man tas ir tas pats, kas normāliem cilvēkiem 4os
3 stundas kapos fotografēju putnus, tad ar suņiem, kurus obvs nevar ņemt līdzi uz putnošanu, apgājām apkārt Čiekurkalnam
uztaisīju pusdienas, parušinājos pa dārzu, aizbraucu ar sīko krupi uz skrienamtreniņu, noskrējos

tagad iedzēru viskiju un esmu galīgā autā
brīvdienas, my ass

jezussaldenais, kā es pati sev esmu apnikusi.

3 ned apakaļ biju uz sacensībām Igaunijā; suņu sacensību specifika ir, ka noskrienies mož pat i apsildāmā angārā, bet tad viss tāds aizelsies un sasvīdis izej ārā, kur jau tāpat auksts.
Protams, otrdienā jau biju ar temperatūru un sāpošu kaklu.
Bet vīkendā atkal bija sacensības, viss uz repeat!
pagājušā vīkendā bij burvīga ziema un vajadzēja 15km pārgājienu - protams, ar sasvīšanas un pēkšņiem ledainiem vējiem.
šovīkend pat nedarīju neko īpašu, parastas mežstaigas, parasts treniņš, nav taču pat auksts, bet šodien atkal kā izdirsta jāņoga.

Pagājšnedēļ vairākas dienas negāju ar suņiem staigāt, nu, tip, veseļojos? skuju tas ko deva.

jā, vispār jau es katru ziemu mēnešiem staigāju ar temperatūru un sarkanu, aizpampušu kaklu, bet šogad tas ir īpaši nepatīkami, plus vēl arī iesnas.

Jāpiezīmē, ka visādi citādi es dienišķi dzīvoju galējā pašizolācijā, tagad vēl ir atcelti kormēģi un retie teātra apmeklējumi, respektīvi, es pat nevienu īsti nevaru nobaidīt, jo nevienu nesatieku, bet BESĪ šis ņe riba, ņe mjaso stāvoklis.

Skatos Yellowstone un pati uz sevi besos.
Nu taču slikts tēls tas Kostners, da i vecs kraķis, bet tāpat liekas - nāktu pretī, pagultos apakšā, nedomājot.

Noklausījos fonā pēdējo Skuteļa šovu.
Vai Skrastiņš vienmēr ir šitik traki šļupstējis?

manas smadzenes, kas pieradušas nemitīgi domāt visādu huiņu, ir apmulsušas šajā razkladā

vakar padomāju, varbūt jāpaprasa hiham receptes uz gadu un jāizpērk, a vdrug es palieku bez AD un jāiet kārties?

vēl es egoistiski pārdzīvoju, ka palieku bez kucēna, jo tās slēgtās robežas diezvai mēneša laikā atrisināsies

bet nu i nafig,ja reiz tāpat ne treniņi, ne sacensības nenotiek un pasaule, kur socializēties, slēgta.
jāsaka gan, žēl to visu, kas paliks ar tiem uds krokodīlēniem, jo visiem ņēmēji daudz no citām valstīm un neviens nekur netiek

vakar biju Nīcgales ielas t/c Zaļais, jo tur ir suņu gaļas veikals

paliku vieglā ahujā, pardon my french

vispirms rimi kasiere 1)nesveicinājās 2) uzrunāja mani un turpināja runāt krieviski

tad aptiekā
/dāma izpeld no blakustelpas lēni un cienīgi kā kruīzu laineris/
Labdien, vai jums ir lorozīvs?
/atbildi noņurd nesaprotami/
"ko, lūdzu?"
"Nav"

Jautāju - kas varētu būt līdzīgs?
/piepeld pie plaukta/ nu, kautkādsnosaukums
Saku, nezinu tādu, kas tas ir?
/ar nicīgu skatienu pasniedz man iepakojumu/

wow. sen nebija kas tāds izbaudīts.

man ļoti patīk ēst labi pagatavotu ēdienu, patīk izmēģināt ko jaunu, ēdot ārpus mājas, ir neadekvāti augstas prasības

bet nekas, esot mājās, nav brīnišķīgāks par dārzeņu sautējumu

izēdu milzu sķīvi, turu sevi ciet, lai neietu pēc papildporcijas.

kā balināt matus mājās un paliek ar matiem?

garš stāsts īss, māte paņēma visus uz pauzes un no tumšiem matiem radikāli pārgāja uz lillīgi blondiem. nezinu, vai tā bija domājusi mazpislētas firziere, bet man ļoti patika, taču nu sāk ataugt saknes - mātei par šausmām, izrādās, ka no pakauša uz skaustu viņai vēl ir pilns ar saviem pašas tumši brūnajiem, nevis visa galva sirma, kā viņa bija iedomājusies. sāka pukstēt, ka tad jau jākrāso atpakaļ tumši.

viņa noteikti, ka neņemsies reizi mēnesī uz pislētu pie friziera braukt (ne jau nav naudas, un pat ne skopums, drīzāk slinkums un nevēlēšanās tādejādi socializēties, lol)
bet pie manis viņa noteikti ir biežāk un, cēlu mērķu vārdā, es būtu gatava atgriezties pie viņas matu krāsošanas (kā gadiem darīju ar hennu un loreāli), ja vien zinātu, ka to var mājās kānebūt izveikt.

nekad nebūtu ticējusi, jo vnk nespēju iedomāties māti blondu, bet ir absolūti štelle.

es pati nekad pie friziera neesmu krāsojusi, vispār vairs gadus 2nekrāsoju un griežu retāk kā reizi gadā, tā, ka pat nezinātu, kur viņu pierakstīt, da i gražīga viņa man ir, lai uz dullo riskētu

padomiņš tātad?