rūsganais sprakšķis

resnuma ziņās

labi vismaz, ka ir ko vainot - vīrs ar savu muguru un operāciju un visjovairāk pēcoperācijas ņerkšķi mani padarīja nervozu, aiz kam no jūlija beigām ēdu vairāk, ar riteni braucu mazāk
svari sāka arvien vairāk rādīt atkal uz augšu, spogulis kāmīšvaigus

mēģinu saņemties

nopirku velošortus, nevaru saprast, vai tiešām tā var būt, ka no tā pampera starp kājām man bojājas asinsrite un visu laiku minoties mazliet tirps pēdas?

ģeniāli!

izdomāju, ka uz ofisu ejot varētu uzvilkt nevis kedas bet vasaras kurpes. pirmoreiz šovasar
nezkāpēc mugura nebija sajūsmā par 10cm un smagas lietas stiepšanas kombo, gan jau arī sēdēšana ofisa neērtajā benķī

bet nu mugura pateica HA!

iedzēru pēdējo pieglabāto tabletīti, kas atslābina to, kas tur mugurā savelkas šādās reizēs
operatīvi to iedzerot vairākkārt esmu izspurkusi no lielākiem sūdiem

bet blakne ir tāda, ka slēdzos ārā, tagad rakstu un burti dejo pa monitoru, pirksti nevar trāpīt klevierei, tāda pamatīga pāļa sajūta; tūliņ arī sāks baisi slāpt.

nepagāja ne gadi, kā es beidzot tiku pagaršot izslavēto TRE. Būtisks nopelns tajā, protams, ir viņu nonākšanai Barona ielā no tik nesasniedzamas pakaļas kā Ziepītis.

lai būtu droša, ka nekļūdos, nobaudīju liellopa Pho divas dienas pēc kārtas, varētu arī trešo un ceturto, nu ļoti garšoja. Vīram nu tā, jo zaļumi ne pēc patikas.
Arī makaroni ar gaļu un dārzeņiem ļ.ok man, vīram nepatika.

Bet fritētie springroļļi nepatīkami pārsteidza ar cenas un kvalitātes nesasaisti, cieti, iekožoties tek eļļa aumaļām.

bet atkal, fritētie ananāsi, ak, kā pārēdos.

upd. kā mūždien neapmierinātais, aizmirsu piebilst, ka man teica, ka būs jāgaida 15 minūtes, bet beigās tās bija 28.

ledīz, cik jūs tērējat matkopībai?
atsevišķi ņemot frizieri un atsevišķi līdzēkļus

Itkā nepietiktu ar tiem bērniem, kas auro vienā blakus pagalmā, citā kāds izvilcis ripzāģi.

Laisks svētdienas vakars šūpuļkrēslā ar vīnu, sieru un odiem, my ass.

Šādās reizēs łoti gribas pārcelties uz laukiem. Bet tad prātā ienāk pagājušās brīvdienas, aizrijies suns un endoskopija vetklīnikā, varbūt tomēr lai zāģē. Pilsētai ir savi plusi cilvēkiem, kam mūždien kaut kas gadās

nu viss, vasara cauri

nav vēl desmit, bet iemuku iekšā pārsalusi un man jau tā bija garās pļūtenes un vilnas zeķes :(

jāatzīst, ka nevienu gadu neesmu tik daudz sēdējusi ārā. šovakar gan mani diezgan sakoda, bet visumā šogad maz odu, nu, un silts. Bija.

Nepagāja ne pieci gadi, kopš vīrs man to šūpuļkrēslu uzdāvināja, kā es beidzot novērtēju. Besī jau biš katru reizi vākt nost, šodien ielika tik pēkšņi, ka viens spilvens biš slapš.

Ja es nemācētu puses, man tomēr būtu akmenī cirstas vadlīnijas - labajā kabatā suņu kārumi, kreisajā plastmasas sūdiņi, ar kuriem augus pie mietiņien piestiprina, striķīši un kaku maisiņi.
Ja kreisā vēl kādam apģērbam ir tukša, tad labā vien tikko izmazgātiem laikam

ja jūs zinātu, cik es jums daudz te cibā rakstu. domās.
līdz klaviatūrai nekādi netieku.

man bija bērna kopšanas atvaļinājums, esmu pārgurusi, taču darbiņā pamazām sāk atgriezties dzīvība un aprite un vajadzētu nedaudz iespringt un tiešām arī strādāt.

diemžēl es kā vienmēr nebiju kaut ko darēķinājusi un vienādojumā par kucēna socializāciju aizmirsu, ka man pašai arī ir jāsocializējas, tad nu esmu izsocializējusi un izrunājusi normu līdz rudenim, ja ne gada beigām. tā, ka fiziski nespēju pār lūpu pārspļaut daždien. bet nekas jau nepaliks labāk vēl ilgi, darba šķirne, my ass.

šorīt noķēru gaisā rudens smaržu :(

No pagājušā vasarā izveidotajām dobēm jāmet laukā 3 gab zelta jāņogas un stepes goba. Ja par jāņogām tas mans stulbums - neiedomāties, ka šeit tač jebkādus oguaugļu krūmus noēd, tad par stepes gobu nelāgs pārsteigums- visas lapu apakšas utīs. Nebūtu pat iedomājusies meklēt, ja ne skudras. Tur, kur ložņā skudras, noteikti ir arī kāda zaraza (izņemot pujenes)

Ok, tā goba man vnk ļoti patika, bet pa lielam viņa priekšdobē ir perebors.

Bet tās jāņogas gan škrobe, biju domājusi, ka ātri izaugs un neredzēšu kaimiņu lauzni. Jāmeklē kādi fizokarpi neplati, tiem neesmu nekādus bukaškas virsū redzējusi

kad beidzot bija izdevies pierunāt sevi, ka arī tādā karstumā ir jāguļ, pamodos no pārāk smaga kaķa uz kājām sajūtas. gribēju pabītīt, bet kaķim bija dīvaini milzīgas ausis.

lēnām mans miegainais prāts saprata, ka tas ir sīkais krupis, kas nobijies no negaisa un uznācis augšā (kas ir aizliegts, suņiem nav ļauts 2.stāvā) un piegūlies man pie kājām, drošībā.

tas ir tik dīvaini, ka suns 5os gados izdomā, ka tagad baidās no negaisa; jāsaka gan, ka šomēnes tie pērkoni izpildās no sirds.

nonesāmies lejā uz dīvānu tieši laikā - sākās tāda bombardēšana, ka caur visām cieši aizvērtajām žalūzijām istaba izgaismojās un dārdēja tā, ka vāks, nabaga lops slēpās zem segas un bija cieši jātur.

es nesaprotu, kā funkcionē cilvēki ar bērniem, jo man škiet, ka tie tomēr nodrošina daudz vairāk negulētu nakšu. es šodien esmu kā izdirsta jāņoga.

dārzā atkal viss apsists ar zemēm, sibīrijas īrisiem visi izplaukušie ziedi sacaurumoti, jasmīns praktiski palicis bez ziediem :(

jeb par to, ka viss ģeniālais ir vienkāršs

jūs te man teicāt, ka tas nederēs, bet tāfele saka savādāk un es pat neveļļoju katru dienu, pat ne katru otro, taču gribu ar pārliecību apgalvot, ka ir nost +- 3kg pa mēnesi un nedēļu. nav daudz, bet es nemaz arī negribu strauji, jo uz vecumu tomēr āda lēnāk saraujas.

un es neko citu neesmu izmainījusi kā vien pielikusi ripošanu līdz Vecāķiem un atpakaļ.

esmu krietni paaugstinājusi vidējo ātrumu un spiežu sevi darīt to, kas man nepatīk - piepūlēties un svīst. Ja agrāk vienmēr braucu ar 2.ātrumu, kas neliek iespringt, tad tagad cenšos pārsvarā 3. -un viņš IR smags. (atkārtojos, es līdz šim dzīvē ar riteni neesmu tēlojusi sportu, tikai braukusi uz darbu vai centru tā, "lai neiesvīst", mans ritens ir liels, elegants pilsētas sieviešnieks ar groziņu. bet es nekaunos :D)

man tur mazliet nav lāgā ar svara uzskaites programmu (es sveros katru rītu tikko piecēlusies, pačurājusi, novilkusi pidžamu un iedzērusi antidepresantus). Gada sākumā pie cipariem, kas man jau sāka totāli nepatikt (70-72), es izlikos, ka aizmirstu ierakstīt appā, tā, ka līkne nebūs gluži korekta, bet tikuntā ir patīkama lejupslīde - JA skatās Health aplikācijā. tur rāda gada griezumā - ir mēreni uz augšu un tad jau 2 mēn plūstoši uz leju.

Myfittnesspals (nu, labi, es arī aptuveni pierakstu apēsto, lai saprastu, kas tur ar tām kalorijām, bet tas tiešām ir ar pirkstu debesīs zīmēts) rāda visus datus (tas ir no 2015.gada) un tad tas, kur esmu tagad, nav tik smuki (sk.zemāk)

nu,jā, kad es pieņēmos svarā man šodienas svars likās briesmīgs, šorīt gan biju ļ.līksma. līdz man atsūtīja rīta treniņa video, lol.

bet es cenšos turēties pie principa, ka nevajag gribēt to, ko nevar dabūt, un uzreiz esi mazāk nelaimīgs. tas ir - es netaisos tagad sapņos par tādu presīti, kāda man bija 2016 gadā, mans mazais mērķītis ir nepirkt jaunas drēbes, bet tikt iekšā esošajās. Un neskatīties spogulī šajās karstajās dienās, kad dārzā negribas gluži garajās biksēs iet.
( kilogramiņiņi 6 gadu laikā )

kas tā par pekli ārā!? izej un paliec kā tāda lipīga, silta pļecka, pie kuras momentā pielīp kāds knislis, kuri pēkšņi pārņēmuši visu gaisa telpu.
pat netaisos iet ar suņiem staigāt, tāpat pēc kvartāla pateiks nuinafig.

dārzā tāda sajūta, ka ar aci var redzēt, kā viss aug. Laputis tai skaitā. Zīles jau cīnās pa plūmi, šķiet, arī kāds erickiņš palīdz, bet viņu ir par maz uz to varzu.

ā, un es gribēju būt baigi smart un sapirkos stādus, kas vēl nebija diezko pavērušies, un tagad man ir riebīgas krāsas vasaras dālijas, rozā (nevis sarkana) mandevilla un neļķes, ar kurām tikai princi iepļaukāt, jo līdz 8.martam/9.maijam jau neizturēs

jau divas nedēļas lopi pārtika no svaiga gaisa, mīlestības un saldētavas atraugām, šodien biju nolikusi, ka nu toč, uz tirgu IR jābrauc.

bet iepriekšējo dienu velotaukdzīšana bija mani atkal izsmēlusi un nevarēju piecelties, kad tas beidzot izdevās, metu un braucu. Bez kafijas.

delfu uztura speciālisti saka, ka neesot labi dzert kafiju tukšā dūšā, bet tā nu es sāku savas dienas; jau biju aizmirsusi, ko mans knapi pulsējošais spiediens saka, ja to neizdara.

pēc gaļas paviljona iegriezos stādu placī, bet aši aizmuku, jo nu esnevaru to tirgu, lieciet man mieru! aizbraucu uz Depo, lēni staigājot izdomāju, ko man vajag, atcerējos, ka pagājšgad aizmisu scēvolas, izlasīju podiņus visam ar max neizplaukušiem pumpuriem, samaksāju pāri pussimtam un laimīga devos prom.

un tad man sāka sāpēt galva. ļoti.
atbraucu mājās, izdzēru daudz ūdeni. ūdeni ar solpadeīnu. vīnu. nepārgāja.

diezgan stulbi, ja ir ap 40 kg gaļas, kas jāsagriež un jāsaporcionē,ja nāk vēmiens no galvas sāpēm - man jau tāpat vienmēr nāk vēmiens no tās gaļas.

vīrs atveda ibumetīnu, tas ar vēl vairākām vīna glāzēm nostrādāja, gaļu piebeidzu, puķes stādīšu rīt.

darba, nenoliedzami, ir mazāk
jo mazāk darba, jo slinkāk strādāju. man vajag kaudzi darba un deadline pressure, lai būtu patiesi produktīvi.
nu, besī arī, ka ir stundas kindof jānobumbulē.

vai es bumbulēdama esmu, piem, ko vērtīgu izlasījusi, nē, protams.

gribētos iet dārzā raustīt nezāles vai apcerīgi blenzt, bet blakus mājā dzīvo veselas divas kolēģes, abas šobrīd dekrētā, a ja nu nostučī?

esmu pieļāvusi konceptuālu kļūdu, nepadomājot, ka cidonijas zied, zied riebīgā krāsā un zied ilgi; visa kompozīcija sadirsta ar Babītes lavandu, Feju un visiem citiem, jo man tikai rozīgi lillīgo toņu, bet gribu cidonijas.

Zinu, ka rīt līs, bet nenesas prāts uz varoņdarbiem. Pārstādiju dažas papardes, uztaisīju pāris ļ.šķības apdobes, sēžu šūpuļkareklī un domāju, ko iestādīt vidējai dobei gar malām, kas pa mēnesi izaugtu puslīdz un būtu nolasāms kā norobežojums, lai sugas, kuru laikam cibā vairs nepieminēšu, pārstāvis mācītos robežas. Līdz šim tas nav nācies grūti, except kaķis, jo nu - kaķis.

Tai dobei pagāšruden pieraku trijstūri ar pujenēm un tur atkal viss fenšuj ir izjucis.
Baigi labas kā malas ir lavandas, bet negribas ko tik striktu un arī ne permanentu. Sāpīgākā ir mala ar platlapu pulkstenītēm, gribētos, lai izzied nenobradātas. Sētiņas pirkt negribu, bet pretkaķa parastie mietiņi no pavasara krūmapgriešanas ir ar traumatisma risku.

Vēl nav laputis uz rozēm. Šogad gan viss kavējas, arī kokveida peonija ne tuvu nezied, bet utis ir bijušas jau aprīļa vidū. Šogad ik pārdienas pa pakšiem sarauju strutenes un saplūkatas sametu ap rozēm. Pa pakšiem vairs nav, būs jāiet pa rajonu.

Strazdiem šorīt sīkais bij iz* (nezinu kāds darbības vārds) no būra, pusdienu glābu. Noķēru kaimiņu šķūnī (likās, ka baidās no gaisamas. Piedzirdīju, mazliet izdevās iebarot olu ar šprici, atguva balsi. Izskatās, ka ir uzlidojis beidzot zarā un pārvietojas. Mož nenosprāgs, ja vārna nenorīs. Kaķi ārā nelaižam.

Tik forši, ka beidzot ir tik silta diena, ka var sēdēt šortos un domāt, cik ļoti man patīk mans dārzs, lai arī cik neperfekts pēc standartiem.

Nolēmu beigt tēlot Sīzifu un ļaut pienenēm augt. Man jau tā zied daudz “nezāles”, dažas pat dobēs, tad lai jau ir, jo nav nekāda rezultāta no tiem izdurtajiem kilogramiem
Ik gadu.

Nojumes galā zīlīšu būrī vislaik spalgi zāģē, bet tur lenķis tàds, ka nekā nevar ielūrēt un redzēt, cik mazie knābeļi.

Vajadzētu vel pārstādīt salvijkrūmu, bet baig labi sēžas.

nav ne pms, ne pilnmēness, bet man ir ieslēdzies kaut kāds superjūtelīgums, vakar jau pusdienu noņuņņājos, jo suns slikts, šodien knapi valdos.

vispirms mani milzu pļavas vidu izlamāja tante, kam bija iebildumi gan pret maniem suņiem, kas sēdēja uz taciņas un gaidīja, gan pret to, ka es fotografēju putnus. godīgi atbildēju, ka zinu, ka pārkāpju likumu un, jā, viņa var mani nofotografēt ar telefonu, kas esot kabatā, ja grib. Nosauca mani par nekauņu.

Kontemplēju šo nākamo pusstundu, jutos slikti, līdz vienā no bezgalgarajām mazdārziņu ejām priekšā pamanīju baru ar vistām. Izskrēja cilvēku sugas būtne, kliedza uz mani krieviski. Jā, kad mani sveši cilvēki uzrunā krieviski, es atbildu ar "Ko, lūdzu?". un,ja viņi turpina krieviski, saku, ka nesaprotu.
šī būtne tikai kliedza ot kuda ti vzjalasj s svoimi sabakami, es stāvēju un gaidīju, kad viņa savas vistas sadzīs atpakaļ teritorijā; diemžēl vistas negribēja sadzīties un būtne palika arvien niknāka, kiedza uz mani vēl, es atbildēju, ka nesaprotu, uz ko saņēmu pa krieviski ne? da skoro tut vsja budjet rosiija.

Turpināju gaidīt, diezgan nožēlojot, ka man ir paklausīgi ganu suņi, kas sēž blakus (neba viņiem nebija vēlmes iesaistīties), jo "nedrīkst", varēja tak man būt kāds medību suns un mēs paķertu vienu vistu līdzi vakariņām.

2 stundas vēlāk man vēlarvien ir milzu smagums pakrūtē, gribas raudāt un jūtos itkā man kāds būtu uzlaidis Atprātotājus. Jo viss prieks šai pasaulē ir pazudis.

pēdējās nedēļās man kas nav ar acīm, tas ir - palkstiņiem.

ik pēc brīža iemetas kas sāpīgs - liekas,ka būs miežagrauds, bet nekur tālāk neaug, pastāv sarkans, pasāp un pazūd. bet šodien jau kāds 6.tais-7.tais?

nevaru saprast, kas par lietu.
biju domājusi, mož putekļi, jo savilkās tāda kopsakarība, tagad veļļojot lieku brilles, lai nesapūš acis, bet laikam nav tas.

vakar bija viena no tām dienām, kad piecelies, paskaties spogulī un pēkšņi sev nedaudz patīc, da i jūties ne tik resna.

uz šāda entuziasma viļņa izstaigājos ar suņiem, nopļāvu zāli un aizminos līdz Vecāķiem.

stulbs maršruts, vispirms smird pēc šašļikiem, tad ilgi pēc amonjaka (jeb kas tur?) un tad atkal ilgi pēc šašļikiem.

jāpapēta, kur citur var pabraukāties bez stāvēšanām pie luksoforiem un, kas vēl svarīgi, ar relatīvi labu asfaltu, jo mans ritens baisi kratās.