---
Vai tulkotājiem nav kaut kāds pienākums skatīties, kā pirms viņiem ir tie paši personāži jau latviskoti?

Pēc šīsvasaras atvaļinājuma ceļojuma, kurā dažas dienas pavadījām Albānijas rivjērā ar skatu uz "rukoj padaķ" attālumā esošo Korfu salu, nolēmu pārlasīt Darelu. Man nav "Putni, zvēri un radinieki", bet ir pirmā Korfu cikla grāmata - "Mana ģimene un citi zvēri" (1973. gada izdevums) un trešā - "Zaļā paradīze" (1987. gada izdevums). "Manā ģimenē" sunīšus sauc Sušķis un Šmulis, kamēr "Zaļajā paradīzē" Pjūks un Vidls. Kaut kā neforši man kā lasītājam. Kaut gan saprotu, ka laikam jau, pat ja otrais tulkotājs ir redzējis pirmā tulkotāja veikumu, viņam var būt sava izpratne par to, kā latviskojams tāds vai cits īpašvārds.

Visstulbāk ir, ja tā gadās bērnu grāmatās. Tagad vairs nepateikšu precīzi, kas tas bija. Šķiet, "Oza zemes" sērija, jo tā ir visi vienā "Sprīdīša bibliotēkas" sējumā, un es lasīju meitai pēc kārtas vakaros, kad viņai bija 4-5 gadi, un tur tak bērns var vilties literatūrā uz mūžu, ja kā tēvs esmu spiests paskaidrot, ka tas pats personāžs, kuru vakar vēl sauca šitā, šovakar jau darbosies zem šāda vārda. Manuprāt, bērns pat toreiz iespītējās, un dusmojās, ka viņa uzskatīšot - tie ir divi dažādi, jo nevar būt, ka vienu un to pašu personāžu var saukt divos vārdos.