interesanti :)

Hmmm. Kaut kādi dīvaini ādkožļātāja gēni, britu zinātniekiem būtu, ko papētīt:))

Pasaki, ka nekad neesi košļājis pulkstena siksniņas galub vai cimda pirkstgalu. Un nezini, kā garšo āda.

Pateikšu, ka neesmu košļājis un pat nesarkšu! Nav kaut kā ienācis prātā, iespējams. Bet man jau arī sēnes negaršo:))

Kā garšo āda, zinu, protams, kaut kādas ādas siksnas ir nācies ar zobiem pieturēt un tamlīdzīgi.

Cilēki ir tik dažādi...

Protams. Dažādība ir mūsu viss! Par visa veida košļāšanu atceros, ka viens no mīļākajiem košļājamiem bija pioniera kaklauts un nekādi tagad vairs nespēšu pateikt, kālab. Mož mana vājība ir zīda garša, būs jāpamēģina kāddien kādu kaklasaiti pažļembāt:))

Īpašu garšu šis ieguva, kad pusdienu zālē gali bija zupā iemērkušies :)

Iespējams, neticēsi, bet man ir smukākas kaklasaites, tātad garšīgākas:))

NETICU!

Zīda?
Kā tad!
Ceri vien!
Kur tu esi zīda pionieru kaklauti redzējis?

es tādus katru gadu pirku vienā Latgales veikalā, uz kuru tos veda, šķiet, no Baltkrievijas.

Vaidienņamies, ku smalki!
Man gan tikai sintētiskie bija.

emmmm, kam tā siksna ap kaklu tiek likta? Un kā tas košļāšanas process tehniski precīzi ir darāms - mesties blakus četrrāpus?

Neesmu garšojusi, goda vārds, bet varbūt jāsāk - ja precīzi atpazītu garšu, tad nebūtu strīdi kurpju veikalos, vai apaviem āda ir autentiska.

Sudraba Tora āmurītis ādas siksniņā :)
Dažiem krustiņš ķēdītē, man siksniņā.

hmmmm, ja tas bija tests uz iztēli un erudīciju, tad es to neesmu nolikusi
Ja uz samaitātību, tad varbūt...

ņemot vērā manu tieksmi uz saldumiem, man būs kādi bites gēni aktīvi.

Drīzāk jau lāča:))

arī var būt.

Tas ir kā tam lācim, ja? Ķepu pazīžļā un guļ tālāk. Man ir pāris vecu grožu vienā bēniņu kaktā ieglabāts. Varētu būt labi nstādināta zirgsviedru garša, ja tā padomā. Moš piespēlēt? Būs ko žļembāt ziems vakaros iekš aizputināto trakonam, jo jams pēc Tevis sāk ilgoties! :D

Tu droši vari braukt ekspedīcijā uz Ziemeļpolu- badā nenomirsi! ;)

es esmu strādajusi ar ādām gandrīz 10 gadus, smaržai arī nav ne vainas :) un opapa briļļu maks vēl joprojām smaržo kā nākas (to man fjokla vakar atgādināja-saraudināja)

mana bērnības garša ir piķis vai kastasturnubija, uz tādām lielām spolēm, celtniecībā vai ceļu būvē šo izmantoja.... Un tā tepe, kurai pat bija krievisks nosaukums, ko neatceros - tāda pelēka - ko tik padomju pilsētsbērns nebāž mutē, lai imitētu košļeni :)))

atcerējos - ļipučka!