Viena no garšām, kas man patīk - ādas garša. Pakošļāt jostas galu, ap kaklu apsieto ādas siksniņu, cimda pirksta galu. Tāda skābena garša, īsta, kā sāls vai ķimenes. Liekas, ka esi to košļājis i tagad, i bērnībā, i pirms dažsimts gadiem. Gēnos sēž.
Protams. Dažādība ir mūsu viss! Par visa veida košļāšanu atceros, ka viens no mīļākajiem košļājamiem bija pioniera kaklauts un nekādi tagad vairs nespēšu pateikt, kālab. Mož mana vājība ir zīda garša, būs jāpamēģina kāddien kādu kaklasaiti pažļembāt:))
Tas ir kā tam lācim, ja? Ķepu pazīžļā un guļ tālāk. Man ir pāris vecu grožu vienā bēniņu kaktā ieglabāts. Varētu būt labi nstādināta zirgsviedru garša, ja tā padomā. Moš piespēlēt? Būs ko žļembāt ziems vakaros iekš aizputināto trakonam, jo jams pēc Tevis sāk ilgoties! :D
es esmu strādajusi ar ādām gandrīz 10 gadus, smaržai arī nav ne vainas :) un opapa briļļu maks vēl joprojām smaržo kā nākas (to man fjokla vakar atgādināja-saraudināja)
mana bērnības garša ir piķis vai kastasturnubija, uz tādām lielām spolēm, celtniecībā vai ceļu būvē šo izmantoja.... Un tā tepe, kurai pat bija krievisks nosaukums, ko neatceros - tāda pelēka - ko tik padomju pilsētsbērns nebāž mutē, lai imitētu košļeni :)))