Kas jums saskarsmē izsauc lielāku diskomfortu - klusētāji vai pļāpas? Es pati gan esmu visai pļāpīgs radījums, tomēr citu tarkšķēšana mani ļoti nogurdina. Un reizēm var izsaukt agresiju, labi, ja vēl tikai pasīvu.
Pļāpas. Man patīk kopā paklusēt - bet tad, ja tas otrs nervozi negrauž nagus bailēs no tā klusuma. Tas otrais variants savukārt uzdzen nervozitāti arī man.
Pļāpas, viennozimīgi. Pret dažiem radiniekiem esmu tik agresiva arī tāpēc, ka viņi visu laiku melš (nu, un samelš, protams, arī kaut kādas glupības pa ceļam). Man pašai pret klusumu nav nekādu iebildumu.
pļāpas - pat, ja runā jēdzīgi. Īpaši kaitinoši, ja aizraujas ar izvērsumiem pirms kāds ir painteresējies sīkāk vai paskaidrojumiem pirms kāds ir nesapratis
Ja man tas cilvēks nepatīk, tad pļāpa (bet nu no otras, es tik reti esmu ar cilvēkiem, kas man nepatīk, ka var paciest); ja patīk, tad klusētājs (jbķ sēž un klusi tiesā, kamēr es nervozi pļāpāju un izgāžos ar katru mirkli vairāk!)
Tā ka pati esmu pļāpīga, tad klusētāji. Jo man bieži vien grūti saprast, vai klusētājam mana pļāpāšana patīk, vai arī viņš sēž un cieš, un tad es stresojot sāku pļāpāt vēl vairāk, un jūtos no tā vēl stresaināka, un tad es sāku pļāpāt vēl vairāk utt. utt. domino efekts.
pļāpas! viennozīmīgi pati esmu tāda un krītu pat sev uz nerviem - iedomājoties vien, cik daudziem jau esmu uz nervu varžacīm uzkāpusi visticamāk, gribas aiz kauna nolīst kādā kurmja alā un to no iekšpuses aizbērt :(
Lai gan, ja pļāpas runā interesanti (nekuļ tukšus salmus), mani nekaitina arī lielie runātāji.
pati esmu tāda un krītu pat sev uz nerviem - iedomājoties vien, cik daudziem jau esmu uz nervu varžacīm uzkāpusi visticamāk, gribas aiz kauna nolīst kādā kurmja alā un to no iekšpuses aizbērt :(