Vēl, dārgie draugi, lūdzu, atcerieties, ka salikteņu daļas "vis-" un "pus-" vienmēr raksta kopā, pavisam cieši kopā ar vārdu, tā ka ūdens cauri netecēja. Turklāt raksta ar vienu "s", bet tas ir cits, tikpat dramatisks stāsts. Ticiet man, ka visi šie "pus gadu viņa jutās kā viss skaistākā" ir nenormāla, pretīga, acis plosoša kroplība. Nerakstiet tā nekad, pat mājās zem deķa nē! Lūdzu! Valkājiet zeķes zandalēs, leopardraksta legingus, bāziet džemperus biksēs, kaut vai apenēs, tie visi ir nieki, pārejošs mirkļa iespaids, ko garāmgājējs ierauga un aizmirst, taču nekad nekādos apstākļos neatdaliet vis- un pus-, kā arī nekabiniet tiem klāt lieko "s", kas tos pārvērstu patstāvīgā vārdā vai neidentificējamā mutantā. Citādi visi šie vārdiem norautie visi un pusi ellē knābās jūsu acis, plosīs jūsu aknas un lies kausētu svinu jums rīklēs. Esmu jūs brīdinājusi.
1. Puse (1).
Es ar savu arājiņu Uz pusīti vien dzīvoju: Pus gultiņas, pus sagšiņas, Pus rakstīta paladziņa. LD 24923 var.
Abi viņi bija lieli putnu mīļotāji un, padzirdējuši kādu putniņu dziedam, pus dienām, veseliem cēlieniem sēdēja un klausījās. LTP 452.
Ansim piederēja jau pus pilsētas.. K Skalbe 1, 68.
Lietus lija katru dienu, pat sausā nora izžulga tā, ka rati, uz vietas stāvēdami, līdz pus riteņiem sagrima dubļos. Upīts X, 751.
// Viena no divām vienādām vai aptuveni vienādām (kāda veseluma, skaita, daudzuma) daļām. Viena no (skaitliska lieluma) divām vienādajām daļām.
Seši un pus gadus Vanagu saimnieks.. izpildīja šo kristīga cilvēka pienākumu.. Blaumanis 6, 4.
..[pirmsrevolūcijas Krievijā] izdeva likumu, kas darba laiku ierobežoja līdz vienpadsmit un pus stundām.. Upīts 9, 707.
Pēc ilgas tirgošanās vienojās, ka Nagainis dos vekseli par pieciem tūkstošiem latu, bet akcijas saņems par diviem un pus. Rozītis III, 85.
2. apst. nozīmē Daļēji.
Normunds: Vai tu prasi vēl! Par to, kas savā cēlā parādībā Pus mirstīga un pusē nemirstīga Kā dieve jūsu vidū nonāca. Aspazija 3, 352.
..tas teikts pus pa jokam, pus nopietni. Rīgas B 83, 13, 4.
// Daļēji, nepilnīgi.
Smilga paceļ galvu, un no viņa acīm gaiši izstaro tas, kas balsī skan tā apspiesti un pus dzirdami. Upīts II, 410.
Un vēl - lai attaisnotu savu pirmītējo skarbumu: man nudien ir stipri vienaldzīgi, kā cilvēki raksta savās cibās (jo tas tiešām ir tikpat kā mājās zem deķa, vai rajona bodītē, aliņu pērkot), taču, ja tā izdarās žurnālisti, kuriem par rakstīšanu maksā naudu, tas ir... ļoti, ļoti, ļoti slikti un nepiedienīgi.
Šekspīrs pat savu vārdu nemācēja uzrakstīt pareizi (tas ir vienā konsekventā veidā). :)
Lai gan stils arī ir subjektīvs. Vieniem patīk "laika apstākļi", citi stāv un krīt par "laikapstākļi".
Un par novecojušu arī ir tād diskutabli. Pēdējā laikā daudz ir sākuši lietot "visnotaļ", kas man atgādina vecas tantes. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais :)