![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
h a r i s m a [gr. charisma < charis 'labvēlība, (dieva) svētība'] - 1. rel. Dieva žēlastība, īpaša labvēlība. 2. kādas personas (piem., vadoņa) autoritāte, kas saistīta ar izcilām, fascinējošām personiskajām īpašībām - spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni vai suģestiju.
h a r i s m ā t i s k s [ang. charismatic < gr. charisma (charismatis) < charis 'labvēlība, (dieva) svētība'] - tāds, kam piemīt harisma, tāds, kā pamatā ir harisma; harismātisks līderis - cilvēks ar autoritāti, kuras pamatā ir izcilas personiskās īpašības (gudrība, oratora spējas, drosme u. tml.); harismātiska vara - vara, kuras pamatā ir kāda vadoņa harismātiskā autoritāte.
(No Svešvārdu vārdnīcas)
Balstoties uz šo un tikai šo definīciju - vai esat savā mūžā sastapuši kādu harismātisku personību? Kādu, kas atstājis uz jums suģestējošu neapstrīdamas autoritātes iespaidu?
h a r i s m ā t i s k s [ang. charismatic < gr. charisma (charismatis) < charis 'labvēlība, (dieva) svētība'] - tāds, kam piemīt harisma, tāds, kā pamatā ir harisma; harismātisks līderis - cilvēks ar autoritāti, kuras pamatā ir izcilas personiskās īpašības (gudrība, oratora spējas, drosme u. tml.); harismātiska vara - vara, kuras pamatā ir kāda vadoņa harismātiskā autoritāte.
(No Svešvārdu vārdnīcas)
Balstoties uz šo un tikai šo definīciju - vai esat savā mūžā sastapuši kādu harismātisku personību? Kādu, kas atstājis uz jums suģestējošu neapstrīdamas autoritātes iespaidu?
Tādus, kas atbilst definīcijai, esmu sastapis, jā.
Dzīvoju ar pārliecību, ka neapstrīdamu autoritāšu nav un suģestijai pakļaujos vāji.
Manuprāt tas nozīmē, ka harisma izpaužas autoritātē, kas nav balstīta (vismaz ne tikai) racionāli pierādāmā kompetencē vai konvencionālās sociālās privilēģijās.
"Autoritāte, kas saistīta ar izcilām, fascinējošām personiskajām īpašībām" ir viena kopa un "suģestējoša, neapstrīdama autoritāte" ir pavisam cita kopa, kas gan ietilpst iepriekšējā, bet ir ļoti sīks tās segments.
Tā tiešām nav vilkšana uz kašķi, tīri neizpratne, nebūtu sīkumiem pievērsis uzmanību, ja vien tas neradītu sarežģījumus atbildēt man pašam, proti, pēc defināicijas sanāk atbildēt "jā", pēc Tava rformulējuma - "nē".
Praktiski visi, kurus pati varu iedomāties, ir saistīti ar akadēmisko vidi.
Nu un, protams, Kroders.
Vispār manuprāt tā harisma nav atkarīga no prāta, izskata vai inteliģences, cik no iekšējās enerģijas, kaut kādas degsmes, jo ta pievelk cilvēkus kā magnēts.
Es par harismātisku būtu saukusi, piemēram, Pjatigorski, kura lekcijas vienmēr bija pārpildītas, tai skaitā ar cilvēkiem, kuriem, spriežot pēc viņu uzdotajiem jautājumiem, nebija nekādas poņas par tēmu, bet kas vienalga bija gatavi tupēt trīs stundas auditorijā uz trepītēm, ar kladīti uz ceļiem un kāri tvert katru vārdu. Personība, kas piesaista un valdzina nevis atsevišķus indivīdus, bet teju ne pūli...
;)
Protams, arī Vasja no Zoļika, kuru repektē visi mikrorajona sīņi, ir divdesmit purniem "viedokļa līderis".:) Bet harismu es viņam nepiedēvētu.
Vai arī man tagad jāmetas pierādīt, ka neesmu kamielis un nesaucu Tevi par muļķi?:)
Jābetnu, IMHO "harizmātisks" ir gauži liels un nopietns vārds ar nopietnu segumu un konkrētu funkcionalitāti; es arī nedomāju, ka viens normāls man and woman from da street būtu ar ko sliktāks tālabad, ka nav nosaucams gluži par harizmātisku līderi.
Dziļākajā būtībā, harizmātisks ir ikviens no mums, ja vien viņā kāds kādreiz ir iemīlējies, piemēram:)) Harizma piemīt visiem, vienam vairāk, otram mazāk. Jo vairāk cilvēkiem šķieti harizmātisks, jo reāli harizmātisks arī esi.
Paša viedoklis gan nez vai būtu rādītājs :D
Man, piemēram, kāds ministrs var šķist sirms, vulgārs paviāns ar ierobežotu intelektu, savukārt, atradīsies lēvenis cilvēku, kas skatīsies šim mutē, bučos rokas un uzskatīs, ka šis tikko no debesīm nolaidies ugunīgos ratos. Šiem cilvēkiem viņš ir īpaši izcils, attiecīgi harismātisks.
Te jau ir tā problēma ar izmērāmību. Ja par harismātisku uzskatīsim tādu cilvēku, kurš šķiet harismātisks pilnīgi visiem, tad harismātisku cilvēku nav un nav bijis. Ja uzskatīsim tādu, kurš daudziem, rodas jautājums - cik daudziem?
Manuprāt, šo jēdzienu varētu būt korekti attiecināt uz cilvēkiem, kuriem reāli piemītoša autoritāte balstās ne tikai kompetencē, racionālos argumentos vai spēcīgāku konkurentu trūkumā (kā tas ir gadījumā ar vairumu Latvijas politiķu), bet vēl arī (vai galvenokārt) fascinējošā personībā.
Un nē, latiņa, manuprāt, nav vis par augstu. Vēlreiz atgādinu, ka runa ir par sākotnēji reliģisku terminu, kas tikai 20.gs. pārcelts uz politiku, lai raksturotu atsevišķus līderus, un ko man, goda vārds, šķiet ļoti, ļoti pārspīlēti deldēt, raksturojot vai katru kaut cik pievilcīgu ekstravertu.
Tiešām liels paldies, jauki papļāpājām:))
Hitlers noteikti būtu cits Hitlers, jo tā nav izvēle starp profesiju A un profesiju B, bet gan starp dzīves ceļiem.
Principā tas ir jautājums par to, "vai eksistence izriet no būtības vai tieši vai otrādi".:)
bet uz tavu jautājumu (kuru es notiekti īsti nesaprotu) man gribētos atbildēt, ka abas ir savstarpēji saistītas, tomēr kā primāro/vadošo izvirzot būtību (tas ir to, kas mēs esam ar savām visdažādākajām īpašībām).
Kombainieru brigadiera autoritāte nebalstās viņa personības maģiskajā starojumā, vismaz vairumā gadījumu.:)
Lūk, ja ierastos ciemā jauneklis ar kokli, un viņa daiņošanas sajūsminātais pūlis kristu ceļos un lūgtos - kļūsti par prezidentu, ja negribi, tad - par novada domes priekšsēdētāju, ja to arī nē - vismaz par kombainieru brigadieri, pofig, māki vai nemāki stūrēt - lūk, tad mums būtu darīšana ar potenciālo harizmātisko līderi.:)
Varbūt kaut kad tīņa gados ir kādi tādi cilvēki bijuši par kuriem esmu tā juties, bet pagāja gadi un es šos cilvēkus joprojām cienu, bet viņi vairs man nav "suģestējošas, neapstrīdamas autoritātes". Kaut gan, ja tā padomā — arī tīņa gados, manuprāt, tā nu gluži nebija.