Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
h a r i s m a [gr. charisma < charis 'labvēlība, (dieva) svētība'] - 1. rel. Dieva žēlastība, īpaša labvēlība. 2. kādas personas (piem., vadoņa) autoritāte, kas saistīta ar izcilām, fascinējošām personiskajām īpašībām - spilgtām runas dāvanām, gudrību, pievilcīgu ārieni vai suģestiju.

h a r i s m ā t i s k s [ang. charismatic < gr. charisma (charismatis) < charis 'labvēlība, (dieva) svētība'] - tāds, kam piemīt harisma, tāds, kā pamatā ir harisma; harismātisks līderis - cilvēks ar autoritāti, kuras pamatā ir izcilas personiskās īpašības (gudrība, oratora spējas, drosme u. tml.); harismātiska vara - vara, kuras pamatā ir kāda vadoņa harismātiskā autoritāte.

(No Svešvārdu vārdnīcas)

Balstoties uz šo un tikai šo definīciju - vai esat savā mūžā sastapuši kādu harismātisku personību? Kādu, kas atstājis uz jums suģestējošu neapstrīdamas autoritātes iespaidu?
  • :)) Tad ir pavisam vienkārši. Pietiek vēl piesviest klāt "vienlīdz abiem dzimumiem fascinējošā", kā izrādīsies, ka harismātisku cilvēku visā pārskatāmajā vēsturē ir bijis tā - uz divu roku pirkstiem saskaitāmi. Nav tev tā latiņa drusku par augstu?:))
    • Jā, tieši tā - abiem dzimumiem fascinējošā, paldies par papildinājumu, jo pretējā gadījumā tā visticamāk ir seksuālā pievilcība, nevis harisma.
      Un nē, latiņa, manuprāt, nav vis par augstu. Vēlreiz atgādinu, ka runa ir par sākotnēji reliģisku terminu, kas tikai 20.gs. pārcelts uz politiku, lai raksturotu atsevišķus līderus, un ko man, goda vārds, šķiet ļoti, ļoti pārspīlēti deldēt, raksturojot vai katru kaut cik pievilcīgu ekstravertu.
      • Nu, tad Latvijā nav itin nevienas harizmātiskas personības un vienīgais, kurš ļoti nosacīti ir bijis, ir bijis Kārlis Ulmanis(tā ļoti aiz matiem pievelkot) un itin nekādā gadījumā harizmātiski nav augstāk minētie kungi.
        • Par to es atkal neesmu tik droša, jo - pilnīgi subjetktīvi - ticu, ka atsevišķiem Latvijas intelektuāļiem piemīt spēja fascinēt, kas ļautu kļūt arī par pūļa līderiem, ja viņiem būtu attiecīga motivācija.
          • Nu, man gan nav tādas ticības, bet ticības lietas jau nu gan nav tās, par kurām varētu kaut vai ko attāli līdzīgu diskusijai veidot:))

            Tiešām liels paldies, jauki papļāpājām:))
          • jautājums tikai vai tas mazais akmentiņš "motivācija" nav tā lielā atšķirība, kas nošķir patiesi retos (tavā definīcijā) harismātiskos cilvēkus no meibī harismātiskajiem?
            • Iespējams, tas ir tas, kas šajā gadījumā nošķir "personība" kā potenciāls un "līderis" kā šī potenciāla realizācija. Protams, vienmēr paliek neatbildams jautājums - vai Hitlers būtu tas pats Hitlers, ja viņš būtu kļuvis par gleznotāju, nevis politiķi.:)
              • jautājums tikai vai dievišķajā interpretācijā ir iespējams nošķirt "personība" un "līderis", resp., vai bez realizācijas potenciāls maz ir bijis?

                Hitlers noteikti būtu cits Hitlers, jo tā nav izvēle starp profesiju A un profesiju B, bet gan starp dzīves ceļiem.
                • OK, būtu cita biogrāfija, bet vai cita personība.
                  Principā tas ir jautājums par to, "vai eksistence izriet no būtības vai tieši vai otrādi".:)
                  • es, protams, mazāk teoretizēju (un vēl mazāk lasu Avotus), bet gan vairāk reflektēju sevi un man gribas teikt, ka tas, kuru ceļu mēs izvēlamies iet kā atgriezeniskā saite ietekmē un pārveido mūs.

                    bet uz tavu jautājumu (kuru es notiekti īsti nesaprotu) man gribētos atbildēt, ka abas ir savstarpēji saistītas, tomēr kā primāro/vadošo izvirzot būtību (tas ir to, kas mēs esam ar savām visdažādākajām īpašībām).
Powered by Sviesta Ciba