Domāju, ka tas nav saistīts ar introverci.
tiecies uz ambivertismu! hahahaaa
Un kas Tev pietrūkst? Vai Tev to no tiesas vajag, vai tikai kremt, ka citam ir?
kremt, ka citiem to visu izdodas sasniegt vieglāk
kā introverts domāju, ka tikai izskatās vieglāk.
precīzi. bet tad es padomāju un saprotu, ka visi jau nevar būt vienādi, unikālas sniegpārsliņas un tā. turklāt introvertums ir kaut kas tāds, ko tā pēc būtības nevar mainīt, tāpēc tāda hiperpietēlošana un ņemšanās padara nelaimīgu tik pašu cilvēku.
jā, tā gruzīšanās piemeklē tikai atsevišķos mirkļos/situācijās. Citādāk cenšos vairāk piedomat par introv. priekšrocībām, nu ir taču arī tādas :)
Ne ar smalkumiem, bet to, ka vinjiem, atskiriibaa no manis, stuulbaas stuulbenes, ir Milzu Ambiicijas. Visbiezaak bez seguma. Segumu kaut kad vismaz kaut cik piedzen, bet ambiicijas - ja nav, tad nav. Kaut kaa taa man ir.
Ja par tavu segumu neviens nav informēts, tad tev nav seguma. Viss ir vienkārši.
Kāpēc man šķiet, kas viss sliktais, ko tu saki par vīriešiem, čīkstuļiem, netalantiem un piekāsējiem, ir par mani? Zinu, ka tā nav, bet kāpēc man tā šķiet?
:D es nezinu, kāpēc, varu tikai apstiprināt, ka nav par Tevi (nu bāc, šeit taču vispār runa ir par "pozitīvismu"!!!)
šis ir bijis tik dīvains komentārs! (dzeru un lasu vecu cibu)
.bieži vien tās ir nevis smalkas, bet pavisam parastas komunicēšanas spējas, pat prastas. un arī spēja sevišķi neiedziļināties, visās situācijās "izļūkt" kaut kā nebūt. tad gan sanāk dusmas, ka tā var, ka tā strādā, kamēr pati noņemos ar visādu uzvedības un rīcības modeļu konstrukcijām, pareizām/nepareizām pieejām un analīzēm. bet tā jau galu galā ir tikai tāda sētiņu celšana un pašai pēc tam problēmas tikt pāri.
baigi jākāpj sev pāri.
es gan to vairāk sajūtu, kad man blakus ir meitenes, kas prot koķetēt. Atliek vien nopūsties un iet prom.
iedomājos, kā Tu ar savu nopūtu aizpūt meitenes prom :)
o, tas gan būtu fantastiski!
Jā. Bet manā gadījumā tā ir nevis asocialitāte, bet gan pārlieka paškritika un bailes izgāzties, kļūt par apsmiekla objektu.
Vai tad Tu gribi būt kā slaucēja? :)
:) es dažreiz nezinu, kurā brīdī es esmu un kurā brīdi neesmu slaucēja :)
Es domāju, tam ir jāļaujas un viss...
Nē, bet pēdējā laikā man šķiet, ka es esmu ieskaitāma tajā netalantīgo un neinteresanto kategorijā, un attiecīgi drusku kreņķējos par to, ka citi ir talantīgāki un interesantāki.
nu, vai pat ne par to, ka citi tādi ir (lai gan arī par to), bet par to, ka viss, kas ir sasniegts, automātiski kļūst tukšs, and I miss it so much, tb to sajūtu, ka tas bija kaut kas dārgs un vērtīgs un īpašs, un tagad ir tikai grāmata, teiksim
Tas nav par tēmu, bet man ir neērti par savu komunikabilitāti. Smalkie, stlīgie un īsti veikamīgie cilvēki ir klusi un dziļdomīgi. Ap viņiem ir tumši zils atturības mākonis, kas padara viņus ļoti pievilcīgus. Tikmēr es esmu meitene, kura runā tirinās, draudzējas un komunicējas un tajā nav nekādas mulsinošas pievilcības.
varbūt tāpēc, ka rodas šaubas par to, vai maz esi tik talantīgs un interesants, kā pašam licies.
skaudiiba ir mana maasa,gruzons braaleens..
Tronī sēdošajam jau nevar tik vienkārši tikt klāt; nezinu gan, vai tas vienmēr ir iemesls pie tā turēties un nenokāpt. Bet dažreiz ir.
Varbūt ir vēl tā, ka pie troņa pierod.
Un introvetam sociofobam galabeigās būt taču ir stilīgi, bet varbūt, ka tas nav piemērots visiem; vēl vairāk, varbūt tas nemaz nav normāli nevienam.