Trash panda

bra, shoe and biscuit

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

Skipped Back 75

September 23rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
palikām piektdienā picērijā ar vīntonikiem. Mōnika norm ar mums auklējās, kamēr mēs tur ķiķējoši, nesavākti un visādi citādi nemākam ne uz ko īsti atbildēt. pēc kāda otrā vīntonika tiek saprasts, ka ir arī kaut ko tomēr jāapēd. jo nu, svaigs gaiss, vīntoniks un cigaretes ir lieliski, bet organismā prasās kaut ko bezalkoholisku un ar mazliet savādāku uzturvērtību. VZ tiek pie salāta un es izlemju kaut kādus makaronus ar lasi. VZ savu salātu apēd, bet man pēc kādiem 4 kumosiem paliek skaidrs, ka šitas nebūs ātri.

tikmēr darba čatā sāk notikt kaut kādas lietas, uz kurām jāreaģē. un tad vēl viņi samet tur vecas fotkas no kaut kāda pasākuma. aizeju piebakstīt Borgijam, pajautāt, co to je? Borgijs tur kaut ko pastāsta, kaut ko aiztērgājāmies, pieminējām DrN. Borgijs teica, ka man esot jāpasaka DrN tā doma, kas man neliek miera. vēlviens vīntoniks un kaķ jau ir enough under the influence, saņemas un aiziet DrN direct mesidžos iebakstīt. pirmo reizi savā sešu gadu RF karjerā, ja kas.

vārds pa vārdam, teikums pa teikumam ar DrN, kurš ir diez gan atsaucīgs, nesaprotamu iemeslu dēļ. šis tur nošokējās, ka par maniem komandējumiem nemaksā RF, bet gan es pati. stingri un tīši pieteica, lai es pasaku Priekšniekam, ka DrN teica, lai es billoju RF par savu nākamo komandējumu. šīs sarunas daļas laikā vairākas reizes griezos pie VZ ar tekstu, ka esmu pārāk pjanaja, lai saprastu, ko tur atbildēt. un nu, visi zina, cik smooth un appropriate I am, right? tā nu DrN tagad ir uzaicināts braukt uz Prāgām. šis teica, ka uzprasīs sievai, vai laidīs. tad saruna aizgāja uz pivčiem un tas bija liels atvieglojums, jo par čehu pivčiem es gan jūtos kursā un savā elementā.

kamēr visi blissfully žūžo vīntonikos un sasodītā apmierinātībā, tikmēr pienākušas darba dienas beigas, also, vairs nav tik silti ārā. ballītes orgkomiteja ir sapļurkājusies dahuja vīntonikus, vīnu jau mērot pudelēs. makaroni ar lasi ir pusapēsti pret šo brīdi, abiem ik pa brīdim ieēdot pa kumosam. neviens pat neapsver domu iet iekšā picērijā, tā vietā aiziet pie vjetnamieša pēc cigām un sidriem un aiziet uztaisīt tehnisko pauzi. zinkā, pirms iet uz barčiku.

barčikā visi ieveļas tādi mazliet saguruši un miegaini, sarkanām acīm, tas viss. bet nu, nepaliks tak bez barčika vakarā! kaut ko tur nosmējāmies, bet vispār rātni pļurkājām un nepurinājāmies. kaut kur ap pusnakti visi saprot, ka nupat jau sāk migt ar acīm vaļā un ik pa brīdim sevi tomēr ir jāsapurina, lai atjēgtos. kā rezultātā īsi pirms vieniem visi aizgājuši pa mā.

te es jums pastāstīšu, kā man iet ar migšanu. tātad, kaķ tāds totāli miegains atnācis mā. bet nu neies uzreiz migt. iedzers vakara tēju un tā. tikmēr sāku skatīties kaut kādu serčiku. tad laikam ap diviem parubījos uz sōfas. pamodos ap trijiem, secināju, ka man JBJ kaut ko te atrakstījis tikmēr. pačatojām, pasmējāmies, kaut ko tur nananā, ap puspieciem šis aizgāja migt. es paskatījos vēl serčiku un aizgāju migt ap sešiem. lai sāktu mosties ap astoņiem, ap deviņiem, ap desmitiem, ap pusvienpadsmitiem un vienpadsmitos izlemtu, ka huiņa no tās gulēšanas un jāceļas.

sestdien toties ballītes orgkomiteja gāja uz hipijnīcu, bet attapās bedrē.

September 18th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kad vēl kāds piepisīsies ar jautājumu, kādā valodā mēs runājam, atbilde ir skaidra - ballītes orgkomiteja runā in misspellings and misreadings.

also, aizvakar SpB.
tur viena no regulārajām mēbelēm ir tāda Kārtībiņas Zaja. viņa principā izrīko visus un visu izdara visu vietā, jo tikai viņa māk Kārtībiņu. visi dzer to, ko viņa nolemj, ka viņi dzers, spēlē bāraspēles, kuras viņa izlemj un vispār viss ir tā, kā izlemj Kārtībiņas Zaja. starp citu, pēc viena incidenta rotaļlaukumā pēc barčika, viņa visu laiku uz mani nīgri skatās. bet mēs nekad neesam runājušas. līdz aizvakardienai that is.
karoč, sēž ballītes orgkomiteja un klusu nīgrojas par nogurumu un darbiem. es kaut ko stāstu, pēkšņi pienāk Kārtībiņas Zaja.
Kārtībiņas Zaja: where are you from?
kaķ: O_O
Kārtībiņas Zaja: where are you from?
kaķ: from Latvia...
Kārtībiņas Zaja: Latvia.. where is that, which country?
kaķ: Latvia.
Kārtībiņas Zaja: Latvia. [neliela pauze] that's ok.
Kārtībiņas Zaja: **aiziet**
VZ: atvieglojums, ka tas ok, protams.

September 14th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kopš vakarnakts atliek tikai skumji nopūsties un secināt, ka EtF bija taisnība, kad viņa teica:
romantiķi un psychopaths - tas jau viens un tas pats.

brīžiem liekas, ka es kā the psychopath esmu tomēr mazliet mazāk nežēlīga.
paldies, thank you very much, gracias.
var jau iet mežā?

Upd.: nē, te nekas nebeidzas, tādu kvalitatīvu augstas klases mindfuck tik viegli negrasos laist vaļā.

September 10th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
domāju, ka nevienam nebūs noslēpums, ka mani visizteiktākie dzinuļi dzīvē ir spītība un dusmas. kaut kādā ziņā, es neesmu pašnomirusi dēļ tā, ka spītība un dusmas. viss kaut kas no tā, kas dzīvē noticis / notiek dēļ spītības un / vai dusmām. bet man ir trešā diena ar kiborga roku un tāda drusku pļuk sajūta vispār.

citās ziņās, TrakZ ir totāli T un tas kārtējoreizi sāk besīt. nu kā var pa diviem gadiem nesaprast, ka te nekas nekad nav mainījies un no tā secināt, ka nekas nemainīsies arī _šoreiz_? also, kad nesanāk wink wink nudge nudge ar mani, tad pārmesties un ekspektēt, ka es savākšu viņas depr pēc viņas pēdējās zajas breakup?

toties vakar noņirdzos, ka JBJ iemācījies ar mani sarunāties "manā valodā." you know, sarcastic comments, vāji slēpta ņirgāšanās, indīgas piezīmes un totāli absurdi ieteikumi un idejas. es apm, makes me feel all warm inside, aga, still a dickhead tho.

ok, roka hurts too much. par pēdējo dienu Linzā gan esmu apņēmusies uzrakstīt kaut kad, kad fiziski varēšu. was amusing.

September 8th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
es te jau savā galvā cik cibpostus parādā, bet nu. esmu nonākusi līdz kiborga rokai atkal.

un, mīļie cibiņi, neticiet kiborgu invāzijai / revolūcijai. man kiborga stāvoklī ir ne-dominantās rokas wrist. un es ne tikai nevaru neko sarevolucionēt, bet pat traukus, bļaģ, nomazgāt.

nekas, šas atbrauks TrakZ un uztaisīs man brokastis, lai es vismaz varu sākt dzert. jo arī apgulties un gaidīt nāvi te nesanāk, jo to jobanu roku nav kur likt, nekāds miera stāvoklis te nesanāk.

September 3rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kaut kā nerakstās cibā pēdējā laikā. Viss kas te notiek, satracina un atstāj gaidot nākamo wtf. Par to Tāboru varbūt kaut kad uzrakstīšu, bet pagaidām sēžu vlak uz Linz un jau pilnīgi Austrijās.

Šorīt aizbrauca JBJ. Savā ziņā ir labi, ka jau no rīta, jo nebija tas impending doom visu dienu. Protams, downside ir tas, ka gulēta ir apmēram viena stunda. Viss bija daudz interesantāk šī vārda labajā nozīmē. Bet visam reiz pienāk gals. Tāpat kā manai vecajai ID kartei. Šodien dabūju jauno no vēstniecības.

Un man tā īsti nav ko teikt. Bet ceru, ka tas līdz rītvakaram.

August 29th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tā, kur es tur paliku, pirms aizgāju darīt the household version of chess boxing (which is working cleaning).

ā, jā. karoč, izgājām cauri tunelim, ja. tur nananā, atslābst. un tad nonācām līdz klintij. man bija jāievelk pāris elpas, lai savāktos. klints, vane. un tur jāuzkāpj vairāki caurredzami pakāpieni, lai apietu klinti pa ļ, ļ apšaubāma paskata dēļu konstrukciju, kas tā casually karājas virs upes. par laimi pakāpieni uz leju nebija caurredzami. fuf. izelpa.

tad tiek secināts, ka jāiet pa asfaltu gar kaut kādām viesu mājām, ko tur vēl. un tad tiek secināts, ka jāiet pa šo patīkamo zemes segumu augšā. kalnā. mazā nabadziņa organisms te jau viss tāds drusku peld un cieš un viss tas. bet nu ko, ahujeļi padoties un palikt viesu mā mežā? nē.

tas kalns, piezīmēšu, nekad nebeidzās. kāp tik, kāp.

pa ceļam tiek secināts, ka we're a bit behind schedule. no tā miesta vlak iet tikai viens divās stundās. VZ lietišķi secina, ja mums paveiksies, tad atlikušo distanci noejot mēs moš varam ieiet pa taisno vlakā. mazā nabadziņa organisms tāds - challenge accepted. beigās stacijā bijām 10 min pirms vlak. stacija ir.. emm.. nu tur ir māja ar nelielu patio un soliņu. pārējais viss ir zaļa zāle, blakus sliedes. tāda konkrēta perona nav. ir puķudobe, uz kuras malas apsēdāmies uzīpēt. pēkšņi ierodas vista. savās svarīgajās vistas darīšanās. patusē, nananā. tad uzrodas vēl viena vista. neko. ballītes orgkomiteja sēž uz puķdobes apmales, vēro divas vistas apdzīvotās vietas Malšice stacijā. def of norm. endo saka 17 km. real feel by VZ standards 25 km.

vilciens ierodas taurēdams. nospriedām, ka visticamāk, lai potenciālās vistas no sliedēm preventīvi nodzītu nost. bet šis vlak ir nevis kaut kāds dzeltens / sarkans nolaists tramvajs. nē. tas ir pilnīgi normāls, diez gan moderna modeļa vlak! ērts, ar kondicionieri, tas viss. visi ohujā, bet nu iekāpjam. mūs divdesmit minūtēs aizved atpakaļ uz varoņpilsētu Tábor, kur tas pietur nevis stacijā, bet uz, mūsuprāt, random sliedēm ārpus stacijas, ielas vidū, faktiski. izrādās, ka var arī tā.

izkāpjam, atjaunojam salvešu krājumus, pa ceļam ir penzija Daša, tur nomazgā dubļus un to, jāiet medīt pusdienas. man, protams, gribas vjetnamiešu ēdienu, tāpēc Cool Bar šoreiz izpaliek. bet pie vjetnamieša tiek secināts, ka tur ir ne tikai dīvains fenšujs, bet tur tā īsti nevienu neapkalpo. tiek nolemts, ka nav vērts ciest, aizies uz bāru Havana, tur moš iedos kaut ko la.

bārā Havana iedod menu čehiski, bet apteksne sāk ar mums runāt angliski. (man vispār ir drusku apnicis, ka, ja mēs savā starpā runājam importa valodā, tas nenozīmē, ka nemākam necik čehiski) bet nu, mums visiem galvā jau viss čehiski izdomāts, palūdzam pāriet tomēr uz valsts valodu. pivcis bija lieliski. bet tā elderflower un grapefruit mājas limonāde bija epic. ēdiens bija kvalitatīvs un garšīgs. pietrūka, protams, asuma, bet visu nevar gribēt laikam. tāpat kā nevar gribēt, lai pilsētas galvenajā laukumā, kura malā ir šī iestāde, nespēlē smooth jazz uz pseidoskatuves.

aizgājām tomēr uz Cool Bar arī, protams. ārā viss bija aizsēdēts, atviegloti nopūtāmies, ka ir attaisnojošs iemesls sēdēt iekšā un ļaut elektronikas industriālim tevi kratīt no iekšpuses. skumīgāk gan bija, ka pusnaktī barčiku svētdienā taisa ciet. mazliet priecīgāk, ka nīgrā zaja ielēja tomēr vēl arī pēc pusnakts. bet skumīgi, ka tikai vienu. vēl skumīgāk bija, ka neatradās neviens cits barčiks, kur aiziet pēc tam.

tagad, kā jūs uzminējāt, man jāpieķeras sahujārīt darbus un paralēli tīrīt te mā. ja domā par to chess boxing kontekstā, tad es faktiski mācos ātri pārslēgties no vienas situācijas uz pavisam citu. lūk. brīvdienu turpinājums kad nu tur.
piezīmēšu, ka at that point in time, JBJ ar mani joprojām nerunā un man neliek mieru TrakZ iebakstīšanas doma.

Add to Memories Tell A Friend
pirms turpinu par brīvdienām, palielīšos, ka man ir nejauši izdevies derail sarunu tinderī par pārmešanos uz cita IM lietošanu uz konkrētu ongoing strīdu par neesoša fēna dalīšanu turpat tinderī.

August 28th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tātad sestdienas vakarā pēc Kozlovnas aizgājām vienkārši uz Cool Bar, ko visi zina, ka tā ir ballītes orgkomitejas izteikti iemīļota burgernīca. tur viss bija labi - nīgra bāra zaja, purinošs elektronikas industriālis, tas viss. nu un neizbēgamie piedzērušies idioti. neko, iemalkojām pivčus. es fonā sastrīdējos ar JBJ līdz tādam, ka sajutos, ka visa vizīte atcelta. also, kas svarīgi, sāku arvien konkrētāk iegūt mazā, slimā nabadziņa organisma stāvokli. iesnas, klepus, viss pārējais. tomēr, tas nav iemesls beigt iemalkot. bet nu eventually visi nogura un gāja uz penziju Daša migt.

svētdienā pirmais pieturas punkts ir aiziet milzu dīvainu gabalu uz tuvāko aptieku, kura ir vaļā. don't get me wrong, pilsētā ir dahuja aptieku, bet svētdienās neviens apparently neslimo. un tā tālā gan jau paļaujas, ka tie, kas slimo tomēr, nomirs pa ceļam. tad aizgājām normalizēt brokastu burgerus atpakaļ uz Cool Bar. pie viena sabakstīt karti, kur aiziet iet. viss liekas dīvaini, ja ņem vērā, ka es mazais nabadziņš un ir silti, ļ silti. bet beigās tiek atrasts, ka tur sarkanā trase gar upi un tad ar vlak atpakaļ, lai nav jākāpj vēlreiz tajā drausmīgajā pilsētas Tábor kalnā. it kā bija neliela tāda sajūta, ka tas nebūs tik vienkārši, bet visi ignorē šo sajūtu un dodas.

sākumā it kā fun and games, bet tad, izrādās, jāuzkāpj killing krusta kalnā uz baznīcu, jāapiet tai un kapsētai apkārt, atpakaļ mežā. tad pa visādām dīvainām takām, vienā brīdī nepamanot bultiņu, bet nu attapāmies laicīgi kakbe. ejam tur kaut ko, nananā. nokāpjam no kalna, pārejam pāri upei uz sarkano trasi beidzot. tālāk iešana pa šauru taku gar upi. atkal lieliskais variants, kur neveiksmīgs solis pa labi un tu esi iepisies upē. otrā pusē toties stāvums uz augšu. mazā nabadziņa sakarā ik pa brīdim nākas atgādināt organismam prioritātes: vispirms neiepist upē, tad izšņaukt degunu. vēl tur bija salikti tilti un tiltiņi visur vietā un nevietā. arī, ja tie nekam īsti neiet pāri. eventually sāk parādīties arī dubļi.

kaut kādā brīdī uz šīs takas ieraugam uzrakstu "Pozor". tas mazliet strjomī, jo viss kas iešanā iet ir izdzīvots, bet nevienam nav ienācis prātā salikt brīnošas zīmes pirms tam. nu, pozor bija, jā. tur tā pussāniski jālec pa akmeņiem gar klinti un, atkal neiepišot upē. vēl vairākas reizes bija dīvainas lietas, bet nu gluži atzīmētas kā pozor nebija gan vairs. bet nu tīri kļovi bija, diez gan kluss, mierīgs, bez hjūmaņiem pārsvarā. ēna, daudz skābekļa. what's not to like. jā, smadzenei ahujenna daudz jāstrādā rēķinot, kur likt soli, bet tas piederas pie.

daudz lieliska meža, bet tad sanāk iziet uz brīdi ārā un tur ir izlikta zīme, ka tunelis pēc 500 m. es noburkšķēju, ka labāk būtu tupa pozor atkal uzlikuši nevis te pre-triggerēt klaustrofobiju. bet tunelis izrādījās samērā norm, nebija pārāk šaurs / zems un gaismu galā varēja uzreiz redzēt. lielākās šausmas, izrādās, sekoja pēc tam.

bet man tagad jāiet atpakaļ hujārīt darbus un tīrīt mā, turpinājums sekos.

August 23rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
pēdējā laikā drusku nemierīgu dara doma, ka varētu iepingot TrakZ pēc divarpus mēnešu klusuma (abpusēja). iemesls nedarīt ir tāds, ja viņa vispār atsauktos, tad tas viss visticamāk izietu cauri jau parastajam scenārijam, es atkal beigās izbesītos un atkal būtu klusums. liekas mazliet bōring darīt to pašu.

jo nu, dzīve ciešanas, bet gribas, lai vismaz jestras.

par ko runājot, boksa treniņu atrašana joprojām neveiksmīga, bet laikam jāliek uz pauzes, jo te šas Tābora, JBJ, Eels koncis Lincā. kaut kur septembra vidū varētu sākt rakstīt visādiem treneriem.

toties aiziešana uz vēstniecību nozīmē aiziešanu arī beidzot pēc manas insurance card un tam sekojošo sēdēšanu ar laptopu āra barčikā saulītē, malkojot pivčus.

Add to Memories Tell A Friend
atcerieties, ka es atstāju cliffhangheri par svētdienu Šumperkā, kad uz ziņu atsaucās Hurricane L?

jā. Hurricane L dzīvo Šumperkā. svētdienā beidzot atsaucās uz ziņu no sestdienas vakara. ballītes orgkomiteja visi tādi Sarkanās Žurkas terasē, tralalā, nananā un tas viss. Hurricane L paziņo, ka vispār šodien esot Olomouc un atpakaļ Šumperkā tikai vakarā pēc astoņiem. ballītes orgkomiteja ļ noskumst, jo pēdējais vlak uz Prāgām ir pirms tam. Hurricane L toties attaisno savu jūzerneimu un pēkšņi iebaksta, ka, eu, nu, a moš atbrauciet uz Olomouc? ballītes orgkomiteja, protams, visa acis. es paskatījos ČD appā, it kā vlaki uz Olomouc no Šumperkas ir bieži un vienkārši. bet nu, ballītes orgkomiteja nolemj, ka jāizveic nedaudz detalizētāka sapulce, bet tad vispirms jāuzēd brokastis. Hurricane L paziņo, ka mums viņa iepriekš jābrīdina par ierašanās laikiem, lai viņa var saorganizēt pārtraukumu darbos. ok.

Red Rat ēdiens ir tikai kļuvis vēl lieliskāks pa pēdējo gadu. perfekcija. un dievīgi ass.

tikmēr ballītes orgkomiteja nolemj ķerties pie vīntonikiem un saprast, ko darīt. visi attopas, ka jāpaskatās vlak no Olomouc uz Prāgām. tur drusku skumīgāka situācija. pēc visādām debatēm, RJ appa uzinstalēšanas un visādām dīvainām darbībām. orgkomiteja sāk domāt par slinkums vs satikt Hurricane L. beigās tiek piebukotas vietas vlakos un visi sarosās. pažūžo vēl Žurkā un dodas uz staciju, lai stundu sēdētu dīvainā transporta līdzeklī un baidītos no tā, kas tur sanāks. neviens jau nebija Hurricane L saticis kādu pusotru gadu. Olomouc stacija toties ir kaut kādā industriālā nekurienē. pa ceļam ir apmēram četri strīdi ar Hurricane L, kura grib mūs piespiest braukt ar tramvaju, bet mēs turpinam atteikties. 2 km var noiet, dude! ejot no galvenās stacijas visi brīnās un nesaprot, kas tieši kaiš šai varoņpilsētai. izskatās baisi, vispār. bet nu, kas izdarīts - izdarīts, tagad te.

ieraugot Hurricane L visi iesaistītie atplaukst smaidos un metas hagoties un visādi citi priecāties par. viņa aizved mūs uz kaut kādu barčiku kaut kādā alley. padzirdot mūsu vīntonika pasūtījumu, viņa pasūta sev arī tādu. un, ka sāk runāt, tā visiem noraujas drusku jumts. saprotiet, zajai tur visādi dzīvē jaunumi, vēl nezin kas, un tas viss tiek pasniegts čehu valodā. Hurricane L taču nerunā īsti angļu valodā. kad atnes dzērienus, zaja izdzer uzreiz apmēram ceturtdaļu glāzes. visi apm novērtē, ka slāpa laikam. vispār mēs tur savā starpā cenšamies koncentrēties uz čehvalodas comms, bet nu. man laikam gāja visgrūtāk. tomēr kaut kā pa visiem sakomunicējāmies. izflirtējāmies arī vienkārši apburoši. zaja joprojām ir tik pat jestra un fantastiska, kāda bija. divas stundas ar vienu pārtraukumu, kad viņai bija kaut kas cits jāizdara, tas bija totāli mindblowing hurricane exp. beigās zaja sabučoja mūs abus, piesolīja palikt sakaros, un aizgāja atpakaļ darbos.

ballītes orgkomiteja toties nolēma pasūtīt vēl vienu vīntoniku katrs, jo vajag nedaudz atiet un vispār attapties pēc. visi tādi sēžam sirsniņās uz Hurricane L, mēģinam atslābt. tiek saprasts, ka pulksteņa rādījumi nozīmē, ka ātri jāpaēd un jādodas uz staciju. nebija pārāk viegli atrast vlak vakarā, kurā vēl būtu brīvas vietas, būtu stulbi papist. kad tikām uz staciju un iekāpām vlak, kurš kavēja, ja kas, sēdējām un nesapratām, kas īsti notika. bet la, ka notika.

vlak uz Prāgām toties mūs iebāza kaut kādā slovāku vagonā, kurā viss bija slovāku valodā un nestrādāja kondicionieris. un ne blakus vietās. bija karsti, bezgaisīgi, milzu troksnis no atvērtā loga, man blakus bija 55+ vecuma zaja, kura rātni nočučēja visu ceļu, ik pa brīdim iekrācot man ausī. priekšā kaut kāds garmatains čuvaks skatījās Casino Royale. mēģināju gulēt, izlasīju visu pasaules tvitteri, bet nu kaut kad ta beidzot nonācām Prāgās. tad jau Brāļu barčiks, pivcis un atslābums.

August 16th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
sēdi kaķ, viss tāds, skaties kā jaunie virtual machines, kurus ieliki iekš environment, spino un nemāk paši sevi sapingot. sit galvu pret sienu, jo VMs ir onlainā, dzīvs, viss tas. visam environment ir jābūt atpakaļ strādājošā kārtībā pēc mazāk kā stundas. un tad tu saņem viģiku no JBJ, kurš sēž barčikā un uzfilmējis dažu sekunžu viģiku par to, kā viņam ir als.

August 15th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
citās ziņās, man tinderī ir piesities kaut kāds fuckboy. pēdējās pāris dienas esmu veltījusi tam ne vairāk kā 10 minūtes each day, lai viņu kvalitatīvi uztrollētu. būsim godīgi, es esmu daudz labāks fuckboy nekā viņš, jo man nav seksuālā entitlement spiediena uz smadzeni, toties ir krietna deva cinisma. bet šodien tā paskatījos, ka atkal atrakstījis un bez lasīšanas jau secināju, ka apnicis jau ar šito. pieķersies labāk jaunai Spoķika listei.

bet darbā visi ir sajukuši prātā. visi zina, kā tas ir, kad releases to production get pushed back. bet, vai jums kādreiz ir bijis moved forward? un ne tikai moved forward, but doing it live, no downtime. :D pie tam, ar meetingā pieņemtu lēmumu, ka par šo faktu pacientiem pateiks _pēc_ release. nē nu. man ta kas. darbs ir darbs ir darbs, kamēr ir laptops, tikmēr jau easy.

kas liek atcerēties, ka nesen biju sākusi taisīt listi ar to, cik Čehijas pilsētās / miestos būts atkārtoti, vane. bet nu, to laikam vērts taisīt tikai kaut kad ziemā. bet tagad aizdomājos, cik ne-mājās es esmu nostrādājusi release weekends. ja tā padomā, tas ir darīts no:
1) Šumperk, tur tajā texmex ēstuvē, kas žurka,
2) Notts,
3) Manchester,
4) vlak pa ceļam uz Mnichovice un tad vēlāk no miesta Sázava various barčiki,
5) Prāgās psihenes pagalmā,
6) London Heathrow Airport.

August 6th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
svētdienā solīja bezmaksas Květy konci Cross Clubā. ballītes orgkomiteja pačilloja un saprata, ka negribas kāpt tramvajā. tad nu ies ar kājām uz, vane. jo kurš negrib nokļūt koncī viss tāds nogājies iet un saguris?
līdz Andel aizgājām atkal breaking the speed limits ātrumā, uzēdām un gājām tālāk. tur gar Letnu un tā. aizgājām. Health apps saka, ka 13.6km, bet es sen esmu ievērojusi, ka health apps vispār nemāk kilometrus. labi, ka bija brīdis apsēsties pirms koncerta, jo pa ceļam bija salīdzinoši maz gaisa, bija ļ grūti elpot un vispār sagurums. kamēr malkojām pivci Cross Club nesekmīgo stāvā, uzradās arī EtF.

eventually arī Květy savācās uzkāpt uz skatuves. piezīmēšu, ka skatuve ir ārā, pagalmā.

tā tiešām ir the most underrated grupa ever. Květy uz skatuves kāpj četru cilvēku sastāvā. buņģieris ir pilnīgi jebanuts, vājprātīgs un izskatās izkāpis no the 70s. ģitārists, kurš ir arī taustiņnieks, toties ir kaut kāds 80s metaļors, tas lieliski atspoguļojas arī viņa sintezatora spaidīšanas manierē, ja kas. galvenais čuvaks Martins ir tāds norm čuvaks no 90s, ar ģitāru un manai ausij ļ patīkamu balsi. un tad pie kontrabasa un nesaprotamām pultīm ir totāls mileniālis.

Martins tātad visu laiku stāstīja kaut ko, runājot pinās vārdos, pazaudēja sarunas pavedienu, daudz pārteicās, reizēm pieteica nepareizās dziesmas, bet viss bija smieklīgs un jestrs un ļ la. apm. nu jā, tieši tā, kā ir runāt ar mani :D dziesmas vispār arī ir izcili jestras. saturiski liriskā daļa ir absolūti smieklīga. bet, ja distancējas no tā, ja paklausās mūziku, tad es secināju, ka tur ir daudz ska ritmu, brīžiem ģitāra un siņķiks rada mock brass section sajūtu. nu tā. jestri. mileniāļa ietkemē, pieļauju, toties ir arī džezīgas huiņas. un ļ, ļ daudz instrumentu pamatīgas hujārīšanas. šis gig bija neaprakstāma bauda, vienkārši neaprakstāma. nodejojos, nosmējos. lieliski, vienkārši lieliski. astrāls.

tad grupa nokāpa no skatuves. pagrozījās savā teltī un kāpa atpakaļ. nu, encore, paši saprotiet, vane. Martins teica, ka viņiem tur paziņots, ka vēl 20 min laika esot. ģitārists noņirdzās un piezīmēja kaut ko, ka jā nu, strādājiet, strādājiet, vergi. nospēlēja vienu dziesmu. tad Martins teica, ka pastāstīs, kā brauca uz Ostravu, jo vispār nav īsti skaidrs, kādu dziesmu spēlēt. tas bija fantastisks stāsts, bet nu you had to be there stāsts. tad viņi nospēlēja mums vēl vienu dziesmu un mēs viņus par to mīlējām vēl vairāk.

pēc tam Jiržikbārā sagūglēju grupu, atradu Martinu feisbukos un joprojām neliek mieru doma, ka vajag aizrakstīt. ja es ar viņu aizietu iedzert, mēs visticamāk nomuldētu stundām, iesāktu apmēram 20 stāstus katrs un nekad nevienu nepabeigtu. neviena doma vai fakts tur netiktu līdz galam pastāstīts. toties visiem visu laiku būtu bijis neaprakstāmi jestri. jā.

August 1st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
ir sācies šis mēnesis. šis augusta mēnesis. šī gada augusta mēnesis, no kura man ir bail. vairāku iemeslu dēļ. un katrs no tiem rosina domas par to, nāksies tomēr atrast veidu kā apvienot manu nebūšanu daļai no pasaules ar, well, pasauli.
Powered by Sviesta Ciba