Trash panda

vispār ļoti saprotu Moby, kad viņš činkst, ka negrib uzstāties un kaut kur iet, bet grib sēdēt mājās un taisīt mūziku. ja es kādreiz uzrakstītu kaut ko publicējamu un to nopublicētu, arī negribētu nekur iet un lasīt to kādam priekšā. gribētu tikai sēdēt un rakstīt, rakstīt vēl.
bet nu, visticamāk līdz šai problēmai nesanāks aizdzīvoties.

also, kāpēc šorīt 8am aiz guļamistabas loga pļāva zāli?

"There isn't a way things should be. There's just what happens, and what we do." Sir Pratchett.

Šovakar bija vispār saplānots randiņš ar vienu sievieti, bet viņa pārcēla. Nu ok. Vienbrīd apsvēru domu pastrādāt vakarā pēc darbalaika. Visa diena meetingos bija un nekas diži nav izdarīts. Tas skumji. Bet tā vietā saņēmos un aizgāju uz vienu Jūdžina pasākumu. Jāā. Tas bija pareizi. Sākumā bija tā jocīgi. Bet iejutos un bija ļoti jautri. Tiešām labi pavadīju laiku. Sākumā drusku iedžinkstējās ausīs, ko Marlīne tolaik pārmeta par Jūdžīnu. Bet tad aizrunājāmies un bija tik forši visiem. Bija sarunas gan par biešu speed dating, gan akcentiem, gan valstīm, gan teicieniem, gan zvēriem, gan Brexit, gan spāņvalodu, aizmigšanu busos, Īriju, Velsu, Skotiju. Un visu pārējo. Ja pabu netaisītu ciet, gan jau būtu aizsēdējušies. Pareizi iesākta nedēļa starp diviem pareiziem weekendiem. Dzīve.

nesaprotu cilvēkus, kuri lepojas ar to, ka nemaina domas. I mean, is that not how we grow and improve? we get new information and reevaluate our thoughts and opinions. protams, tas ne vienmēr ir patīkami visiem iesaistītajiem (reizēm arī neiesaistītajiem), bet tas jau laikam nav tik ļoti svarīgi.

Tas, ka man mugurā ir kleita, nebūt neliek man justies sievišķīgi. Tas nav mērķis - būt sievišķīgai. Reizēm liekas, ka vajag un tam ir īpašas dažas drēbes (roleplaying, hehe). Bet es neesmu sievišķīga un neesmu arī maskulīna. Jo mana pasaule nav bināra.

dīvaina sajūta, kad sēdi un jūti pats sevi mainamies.
liekas, ka varbūt kaut ko reizēm arī iemācos no ar mani notiekošā.

vakar tātad Jiržikkrogs un tatru tēja bija, ja. visu ko gribēju ierakstīt cibās, bet vienā brīdī pat māsām atbildēju uz ziņām ar balss ziņām, jo nu, atkārtošos - tatru tēja.

nu lūk. aizejam uz bāru, dzeram, līksmojam, klausamies britpopu un visu to pārējo, ko viņi tur spēlē (incl. PJ Harvey). pēkšņi bārmenis saka - davaj, dzeram ārā, jāiet mā, jums vēl vienu fikso? jāsaka, ka saruna kaut kā izvērtās, durvis tika aizslēgtas un mēs Pēc tam, kad it kā tikām dzīti ārā, izdzērām vēl vairāk, jo bārmenis pēkšņi bija entuziasts un ļoti gribēja mums liet.

nu, un pamodos šorīt, neko ļaunu nenojausdama, bet Koens... wtf kaiš šim gadam?

atzīšos, ka tā krīze galvā nupat jau sāk nogurdināt. MP vispār ieteica arī ko ļoti prātīgu. viņš teica, ka es varētu sarunāt ar darbu nedēļu vai diva pastrādāt remotely un aizdoties kaut kur uz citu valsti, iemitināties AirBnB ar labu internetu un pamēģināt, kā tas būtu, nebūt Lielmiestā, bet arī nebūt holidejā. visi cilvēki, kuriem esmu to pastāstījusi, saka, ka ļoti laba ideja. ir, protams, dažas praktiskas dabas problēmas ar šito, bet tiešām nopietni apsveru. padzīvot nedēļu / divas uz kontinenta varētu būt ļoti veselīgi. tikai kaut kā jāpārliecina darbavieta par to.

Mja. Šodien palūrēju telefona īsziņu aplikācijā un nopūtos. Uzrakstīju "atbildes" īsziņu uz to, kuru saņēmu svētdien. Kāpēc neatbildēju agrāk? Firstly, it's not what we do. Secondly, more importantly, nu a ko tur daudz "atbildēt" uz īsziņu, kas ir tikai bučas? Bet nu tak kaut kā organismā sāk parādīties tā nelielā šauba, is this the way I want it to be? Un te parādās problēma. Jo vispār man patiktu drusku izsmeļošākas sarakstes, bet joprojām varbūt ne gluži katru dienu. Par satikšanos vispār neizteikšos, mums tam vienkārši nav laika. Vispār vēl kaut kā jānoskaidro, ko viņa domā par polyamory, ja neskaita paša termina tizlumu, protams.

Ak, toties mans nežēlīgais treneris Aivans ir nežēlīgs. Tomēr, tas tik ļoti palīdz izdzīvot šitās pēcbrīvdienu eksistenciālās skumjas.
MP toties iesaka pārvākties uz pilsētas austrumu galu (East ir austrumi, vai ne? Es neatceros...).

īstenībā es jūtos ļoti jocīgi. pat nezinu kā aprakstīt. bet viss ir dīvaini. savādāk. bet tāpat. es nezinu. gribas vēl vairāk ceļot. visur doties. ieraudzīt. pieredzēt. izstaigāt. sēdēt kafejnīcās svešās zemēs un rakstīt savā notebookā. vismaz svešās pilsētās. nez kāpēc liekas, ka viss ir mainījies, bet nekas nav mainījies. bet viss vienalga ir savādāk.

Rakstu, rakstu par to krīzi galvā, bet visu laiku pārāk bail iepostēt.
Arvien domāju, ka dzīvoju kaut kādu dubulto dzīvi. Ticiet man, it's nothing like Batman's life. Katra no dzīvēm atstāj mani pārāk iztukšotu otrai. Bez maz vai kā divi vāveru riteņi un man viss noriebies. Sporta zāle liekas vienīgais, kur var tik pamatīgi cīnīties, ka ir vismaz kaut kāda izdarījuma sajūta. (Aivans ir foken nežēlīgs.) Vispār, man liekas, ka ļoti tipisks rādītājs tam, ka man galvā ir pizdjets, ir mans lasīšanas ātrums & biežums. Jo vairāk es lasu, jo labāk. Jo sliktāk, jo mazāk spēju lasīt. Un prāts aizņemts mēģinot izlemt, what am I made of? Vai arī - what do I want to make?

Ak jā, Marlīne atrakstīja. Man liekas, ka viņa arī ir riktīgi traka. Traka, traka, traka.

Un ko darat jūs, kad jūsu tiešais priekšnieks piesēž pie jūsu darbagalda un saka, ka tie (red.piez. - ecigas refills) nu gan izskatās pēc prezervatīviem? Un jūsu otrais priekšnieks pagriežas, paskatīties, kas tas ir, par ko runā. Es jau foken 2 gadus turu iepakojumu ar VIP ecigas refilliem uz darbagalda... Tagad man rodas sajūta, ka es tieku shamed par to, ka man uz galda stāv (faktiski) nikotīns kastītē.

Šorīt sanāca drusku tāds kā čiks tai sporta zālē. Toties iepazinos ar bulgāru Ivanu. Pirmo ne-latvieti šai pilsētā, kurš mācēja pareizi uzrakstīt manu vārdu, kaut nekad nebija to redzējis rakstībā. Viņš man smējās, ka te noteikti ļaudis manu vārdu izrunājot daudz dažādos veidos? Es māju ar galvu un teicu, ka ir gan tā. Tad Ivans teica, ka viņš saprotot, viņu te par Aivanu saucot. Es atkal māju ar galvu un teicu, ka saprotu. Rīt iešu vēlreiz uz sporta zāli un cerēšu, ka nebūs tāds čiks, ka nu tomēr būs tas indakšans.

Starp citu, nesen sastrīdējos ar MP par to, vai reāli dzīvē indiešu IT džeki tiešām ir kā stereotipos. Es saku, ka tas ir sūds, ne realitāte. Neesmu nekad satikusi to "stereotipisko IT indieti" un es strādāju IT kopā ar dažiem indiešiem. Totāli nav tie ierāmētie tipi manīti nekur, ne tagad, ne iepriekš. MP toties saka, ka pilns ar tādiem esot, nu tiem stereotipiskajiem, no kaut kurienes tak tas stereotips nākot un viss tas. Palikām pie agree to disagree.

kopš tās pokemonu spēles iznākšanas arvien biežāk pamanu tv reklāmās izmantotus tēlus vai aktierus no bērnības. un tas liekas mazliet skumji.

vēl es tagad nesaprotu, kur tā nolādētā jaunā ofisa tuvumā tikt pie wrist support, jo nu jau rokas locītava ir sapampusi. bet, jā, aha, es nesavainoju savu locītavu kādās exciting izklaidēs. nē, es to esmu prosta tizli nogulējusi. un turpinu nogulēt ik nakti pēc tās.

par morālo deģenerālismu runājot, iepriecēju vienu mūsu direktoru, ļaujot viņam izklaidēties ar mūsu jaunajiem automated test solutions. Kas gan nozīmēja to, ka pašai bija jāatrod sev kas cits, ko darīt. Jo strādāt tālāk pie šī solution būs vērts tikai tad, kad iepriekšminētais direktors visu būs salicis tā, kā ir "pareizi". Nē, tas nekā mani ne aizvaino, ne jebkādas citas nelabas emocijas. Tikai, nu, jautri. Pateicu kolēģim, kurš jau uztaisījis sev vienu tādu, bet tika par to mega nokritizēts, ka jāizmanto brīdis, kamēr vēl citi ir ieinteresēti šajā projektā. Vienmēr varam pagūt sapist pa savam.

Gozos saulē pie upes, gaidu Džonu (neatceros, kad viņš pēdējoreiz būtu bijis laicīgi). Elpoju ūdens un alus smaržu sajaukumu. Klausos Nick Cave (atkal sāku... Vienbrīd bija pārgājis) un domāju par to, cik jocīgi ir tapt ievietotam "morālo deģenerātu" kategorijā, tikai tāpēc, ka dzīvo ne tur, kur piedzimi. Un tā nabas saite vispār. Pēc tās nabassaites teorijas, mums visiem vispār nevajadzētu pamest vecāku mājas. Dzīvotu visi vienā mājā, paaudžu paaudzēs.