Rakstu, rakstu par to krīzi galvā, bet visu laiku pārāk bail iepostēt.
Arvien domāju, ka dzīvoju kaut kādu dubulto dzīvi. Ticiet man, it's nothing like Batman's life. Katra no dzīvēm atstāj mani pārāk iztukšotu otrai. Bez maz vai kā divi vāveru riteņi un man viss noriebies. Sporta zāle liekas vienīgais, kur var tik pamatīgi cīnīties, ka ir vismaz kaut kāda izdarījuma sajūta. (Aivans ir foken nežēlīgs.) Vispār, man liekas, ka ļoti tipisks rādītājs tam, ka man galvā ir pizdjets, ir mans lasīšanas ātrums & biežums. Jo vairāk es lasu, jo labāk. Jo sliktāk, jo mazāk spēju lasīt. Un prāts aizņemts mēģinot izlemt, what am I made of? Vai arī - what do I want to make?

Ak jā, Marlīne atrakstīja. Man liekas, ka viņa arī ir riktīgi traka. Traka, traka, traka.