Trash panda

trešajā maijā ir vēlēšanas. nākamais partijas kandidāts, kuram es atvēršu durvis, var sagaidīt no manis aptuveno tekstu par to, ka I'd rather you were a serial killer and killed me because this feels more like torture than dying by an axe murderer's hand.

( tematiska millennials are killing pikča )

Bet ir arī patīkami tas, ka vari ar kādu parunāt par visādām skaņām mūsu galvās un totāli nepadomāt, ka tas jebkā būtu slikti. Vispār pēdējā laikā sanāk ļ daudz pašreflektēt, jo jūtos beidzot atļāvusi sev būt par sevi. Iekšējā pasaule tikai aug. Ārējā - nu tur, nu tur it is what it is, bet kaut kā visādas idejas arī par to ir. Un tādā kā pārsteidzošā veidā esmu attapusies visādās labās kompānijās. Un ar sapņaini patīkamu sajūtu, kura nāk līdzi.

Jā, dzīvot ir grūti, sarežģīti, besīgi, apnicīgi, nogurdinoši un galu galā - skumji. Bet if I really must, tad redzu arī sev apkārt to, kas padara to experience izturamu. To, kas palīdz nosmieties un no rīta no gultas izkāpt nevis gulēt tajā, taustīt pulsu un aktīvi gaidīt, kad tas beidzot beigsies.

Eju pa dzīvi un uzjautrinos, iespējams, ka ņirgājos. Jā, jo īpaši par sevi.

Bet vakarā laikam iesim satikt TrakZ. Paredzu, ka būs awkward, bet feels like the right thing to do.

It kā, kopš esam noskaidrojuši, ka I’m the local historian, man derētu uzrakstīt visu ko par pēdējām pāris dienām. Bet, ja godīgi, ir tiešām grūti atrast vārdus. Jo lai nu ko, bet vairot prieku pasaulē mēs te totāli mākam. Rollijs vakar ik pa brīdim sēdēja visa O_O un neko nesaprata. A mēs tādi, nu, atvainojamies, izlauzās. Ā! Bet nē, Rollijs jutās vīlies manī, jo es ne reizi neatvainojos. I’m sorry. Nu jā, kur es te paliku. To visu nemaz nevar tā noformulēt. Tāds vague recollection of general nosmiešanās.

Jo nosmiešanās ir vienīgais kaut cik sakarīgais (figuratively speaking) veids kā dealot ar pasauli un visu tajā.

Un galu galā, kurš tad grib pelēku sofu?

Sakarā ar to pasaules galu un antikrista ierašanos aizrunājāmies par.
Aizdomājāmies, ka šis tāds ierodas uz ielas viss tāds antikrists un skaļi paziņo. Apkārt esošie garāmgājēji toties nīgri atcērt kaut kādu randomo šito te un iet tālāk savās svarīgajās darīšanās. Nu, nav viegli strādāt par antikristu. Gan jau tas pasaules gals un tas viss, tur noteikti nav viegli sagatavot tādu. Darbs ieguldīts, neviens nenovērtē. Nospriedām, ka vispār mūsu darbi vairs neliekas tik slikti.

kopš pieslēdzos feminismam kādus gadus atpakaļ, sāku apgūt būšanu cilvēkam. sāku apgūt būšanu sev. yes, I still have setbacks from time to time. un kaut kādas ieaudzinātās huiņas nav viegli totāli izskaust. bet es cenšos.

pēdējā laika mīļākā FB grupa ir grupa priekš non-monogamous / polyamorous people. lasu un izglītojos.

un ņemot tās abas lietas kopā, sāk likties, ka es tomēr māku pieķerties cilvēkiem. tikai kaut kādā daļēji "only as long as it works for both of us" veidā, daļēji tajā totāli neaprakstāmajā sajūtā, kad vienkārši pēkšņi zini, kas ir tevī iekšā ir īsts.

ak jā. beidzot paskatījos tajā reklāmā, ko tur UK ar EU izdomājuši par nabaga dirty immigrants uz salas. nezinu kā citiem, bet man liekas uzjautrinoši. secināju, ja gribētu palikt, mierīgi varētu. bet, mīļie ļauži, negribu tak.

es tiešām nesaprotu, kā cilvēki iet pa dzīvi un nemaz nepamana, ka visur urbj un / vai motorzāģē. jo nu, tas notiek visur. visur apkārt. mājās, dzīvokļos, ofisa ēkās, jaunceltnēs, nolaistās mājās un reizēm prosta uz ielas.

also, kill.

one day, one day I will accept that nobody cares and I will sell everything and just fly to a random Europe destination and just walk.

Šorīt prātoju par to, ka gribas citu uzvārdu. Vēlams tādu, kurš nav maniem asinsradiniekiem. Aizdomājos līdz tam, ka moš vajag kaut kādu tur populāru generic. Nu tur Smith, bet nu nez, nepārliecina. Apsvēru Brown, bet man tā līdz galam nepatīk brūna krāsa. White toties nu tā, ka bail sasmērēt. VZ ieteica Jones, bet tur atkal, ka ārpus English speaking countries tā awkward izklausīsies. VZ tā paskatījās uz mani un piezīmēja, ka unlike all the other previous ones. Beigās nolēmu ar flomīti aizkrāsot ciet vārdu un uzvārdu pasē un uzrakstīt tur kaut kur “kaķ” un pohuj. Jo nu, tomēr jūzerneims ir mans un man ar to ir jādzīvo.

Citās tajās pašās ziņās, turpinam vairot prieku pasaulē. Salīdzinam weather news un visādi largely nodarbojamies ar ko nu nodarbojas cilvēki, kad vairo prieku pasaulē.

TrakZ toties pierunāja mani satikties, RL esot izbrīnījusies un tad vispār sagribēja mūs fotkāt. Bet nu RL saslima un atcēla. Kaut kā noveicās. Nu, visiem izņemot RL, protams.

Starp citu, arvien biežāk manā feisbuka lentē dažādu iemeslu dēļ uzpeld raksti par “why I’m never wearing a bra again”. Un tik daudzas sūdzas par to, cik tie ir neērti un pretīgi un dārgi. Man kaut kā nav tik. Bet. Man ir cita lieta, kas milzīgi besī.

Tadā! tie ir apavi. Man ir ļoti jocīgi kāju izmēri un apmēram visi apavi vienā vai citā veidā ir neērti. Kopš strādāju no mājām, vadu savas dienas ar basām kājām. Tagad visu dienu būt apavos ir mokas un vakarā sāp pēdas.
Ja bez krūšturiem tomēr var staigāt, tad bez apaviem ārā būt ir vienkārši neiespējami.

kāds bija mans gads? garš. iespaidīgs. I laughed, I cried (well, I wanted to), it changed my life.

esmu milzu pateicīga saviem draugiem par visām tām lieliskajām ceļo-ballītēm. you know who you all are. tas viss tiešām bija episki. muzikālā ziņā arī gads bija varens, visādi koncerti, albumu atklāšanas un vienkārši daudz laba klausāmā iepazīts. romantiskā ziņā gads bija vispārīgi fail, nu tur Marlīne, TrakZ epika, pāris randiņi ar randomām sievietēm. bet vismaz beidzot atzinos sev, ka attiecības nav tas, ko vēlos no dzīves. pa lielam nejaukā kārtā pateicoties kāreiz TrakZ, kuru es tik ļ nevēlējos sāpināt. arī medicīniskā jomā gads ir bijis diez gan savdabīgs, jo nu.. ir vairāk medikamentu, tiku pie inhalatora, jaunas neatrisinātas problēmas, kuras neviens anyway nevar izskaidrot. drusku esmu pavilkusies uz zobārsti, būtu viņa tikai jaunāka :D sāku nodarboties ar jōgu. sākumā pa mājām, tad pie Anmas. liekas, ka arī tas ir sācis mainīt manu dzīvi. personīgā jomā vispār bijušas dažādas izaugsmes, bet arī daudz visādu bubbliness type skillu zaudējuma. pēdējais btw kāreiz nācis pašai ļ par labu. draugu ziņā, atsvešinājos no daudziem cilvēkiem, kuri mani mocīja, bet ieguvu dažus jaunus draugus, kuri iejūsmo. asinsradnieku ziņā, tie daži, ar kuriem turpinu uzturēt kontaktu, arvien vairāk rada vēlmi arī no viņiem atsvešināties. jo nu. eh. AA toties trollē ar to savu gribēšanu braukt ciemos jau krietnu brīdi. arī no viņa vēlos atsvešināties. pareizāk sakot, vēlos turpināt būt ar viņu svešiniekos, nevis pēkšņi satuvināties pēc visa mana mūža būšanas svešiem. also, iegādājos savu trešo aifōnu un sačakarēju austiņu vadu. vēl ar milzu mokām iegādājos jaunu personīgo laptopu, lai pēc dažām dienām tiktu pie darba laptopa un sāktu strādāt no mājām full time.

šis bija tik ļ tāds spilgts gads, kurā notika gandrīz viss, kas varēja. izņemot to, kas nenotika. un tagad es skatos uz turpmākajiem daudziem mēnešiem kā sagatavošanos uzsākt kaut ko jaunu relatīvi drīz in the grand scheme of things. un tas jaunais būtu tikai sākums vēl lielākai idejai par kaķ. faktiski sākums jau ir sācies, ja tā padomā.

kā Tvarja nesen man skaipdzertiņā teica: tu izskaties daudz jaukāka nekā esi. tāds ir arī šis ieraksts.

skatoties uz visām tām Brexita mokām visapkārt, pārliecība par to, ka manas attiecības ar šo vietu ir salūzušas, tikai nostiprinās. daļa manu draugu arī jau sāk plānot savas došanās uz draudzīgākām vietām. visādi britu draugi arī grasās doties prom, līdzi saviem partneriem. ne visi mērķē uz EU, dažiem skats sniedzas tālāk, bet tomēr - prom.

sapņaini skatos loga virzienā un domāju. tās vairs nav dīvainas domas. tās jau ir diez gan konkrētas domas par tēmu.

tikmēr AA turpina mani trollēt ar to savu braukšanu ciemos. apnicis jau drusku ar to noņemties.
MP arī kaut ko cenšas trollēt ik pa laikam, bet nu to gan var ignorēt.

ak jā. also.
sirmie mati ir diez gan redzami tagad vispār. tad nu kaut kāda (krietni jaunāka par mani) pārdevēja Waitrosē man paprasīja ID par manām 2 pudelēm vīna. *nopūšas*

vienbrīd biju tik ļoti pazaudējusies. tagad jūtos, ka atkal viss ir labi, jo atkal par visu var pasmieties.
daudzi cilvēki nedomā, ka es esmu traka (manliekas), jo es vienkārši par visu smejos. apsmeju pasauli, sevi, citus. bet kā ta savādāk izdzīvot ta?

Parunāsim par darbu, jo nu, darbs. Tik daudzi apsēsti ar tiem darbiem, izmantojot tos par attaisnojumiem visam kam.

Nu un, tad nu es te šodien strādāju. Tas nekas, ka pie mošanās likās, ka šodien jābūt brīvdienai, līdz paskatījos telepurķī, kurš nodevīgi teica, ka tomēr ceturtdiena, hahahā! Nu lūk. Karoč, ofiss. Strādāšana. Ieurbusies ciparu un ciparu tabulās, rindās un sazinkā vēl. Pēkšņi sāk mirkšķēt viena no čata ikonām. Izmetas kaut kāds notification, kurā pamanu savu uzvārdu. Izrādās, ka Kriss no ops ir noskaidrojis, ka mansuzvārds.com nav reģistrēts! Man esot jāievieš vārds@uzvārds.com adrese. "How fun could that be!," viņš saka. (Te nopūšos. Mans love / hate relationship ar manu uzvārdu jau tā ir komplicēts...) "It's an interesting idea..." atbildu. Pēc nelielas sarunas nezinu vairs, ko citu darīt. Laikam nāksies. Could be fun. (Vēlreiz nopūta)

1) liekas, ka iešu kaut kur internetos uzsākt atsevišķu blodziņu par to, ka gribu pārvākties uz Spāniju.
2) [te bija teksts]
3) šodien (vakar) pirmoreiz developerim teicu, kaut ko tipa, ka it works on my machine. abi apmainījāmies screenshotiem un apņirdzāmies, šis aizgāja debuggot.