Bet ir arī patīkami tas, ka vari ar kādu parunāt par visādām skaņām mūsu galvās un totāli nepadomāt, ka tas jebkā būtu slikti. Vispār pēdējā laikā sanāk ļ daudz pašreflektēt, jo jūtos beidzot atļāvusi sev būt par sevi. Iekšējā pasaule tikai aug. Ārējā - nu tur, nu tur it is what it is, bet kaut kā visādas idejas arī par to ir. Un tādā kā pārsteidzošā veidā esmu attapusies visādās labās kompānijās. Un ar sapņaini patīkamu sajūtu, kura nāk līdzi.

Jā, dzīvot ir grūti, sarežģīti, besīgi, apnicīgi, nogurdinoši un galu galā - skumji. Bet if I really must, tad redzu arī sev apkārt to, kas padara to experience izturamu. To, kas palīdz nosmieties un no rīta no gultas izkāpt nevis gulēt tajā, taustīt pulsu un aktīvi gaidīt, kad tas beidzot beigsies.

Eju pa dzīvi un uzjautrinos, iespējams, ka ņirgājos. Jā, jo īpaši par sevi.

Bet vakarā laikam iesim satikt TrakZ. Paredzu, ka būs awkward, bet feels like the right thing to do.