*

manliekas, ka odiem ir pieejamas kaukādas kosmiskas tārpejas vai kvantu lēcieni laiktelpā. kā gan citādi izskaidrot viņu pūļus parādamies istabās ar aizvērtiem logiem un durvīm.

akjā, aizmirsu atzīmēt - pirmā šī gada lakstīgala dzirdēta. aizvakar.

šodien redzēju pirmo čūsku un pilnu izcirtumu ar bisītēm (lāčpurni laikam tie nebija, bet nekāpu nost no zirga pētīt tuvāk)

vakar dzirdēju pirmo dzeguzi un redzēju pirmo sikspārni

vakar) pašā vakarā jājot pa mežu pelēkie mākoņi pavērās un izlīda saulīte. viss mežs iezaigojās triljards mirdzošos briljantiņos;
šodien) talkojām, tīrījām krūmus, dedzinājām zarus. un izrādās, ja iemet ugunī lielpumpurainus zarus, tie pumpuri ar troksni atsprāgst, izveļ ārā zaļas lapiņas un tad sadeg. diezgan šausmīga sajūta to redzot.

man nenormāli patīk kūstoša sniega smarža.

beidzot arī Salaspilī snieg. milzīgas ķepīgas pikas. un daļēji izkūst piezemējoties.

šodien, pēc ļoti sviedrējoša treniņa, jāšus atsoļoju zirgu pa mežu. vienu brīdi apkārt bija tāds klusums, ka vienīgās skaņas, ko varēja dzirdēt bija pussatrūdējušu lapu klusināti zirga soļi, zirga elpa un klusa vienmērīga čīkstoņa, zābakiem berzējoties gar seglu spārniem. neviena cita troksnīša. ne vējš, ne putniņš, ne tālumā braucoša automašīna. nekā. viss, izņemot mūs, pilnībā apstājies, sastindzis, apklusis tik bezgalīgi daudzās novembra pelēkā nokrāsās. tāds pasteļpelēks sapnis, no kura mūs uzmodināja balts stirnas dibens, kas nesteidzīgiem lēcieniem aizļepatoja pāri pļavai. tad uz mirkli sastingām mēs, bet pavadījuši stirnu ar skatienu līdz mežmalai, turpinājām savu, rimti nesteidzīgo, ceļu.

šorīt, paskatoties pa logu, pirmais kas ienāca prātā - pa nakti mūs ir apciemojusi milzonīga morra un nosēdējusi visu salti baltu. vai varbūt vesela morru armija.
bet rīts bija tik tik tik ļoti skaists, viss sastinguša ūdens margotās mežģīnēs. ir tik jocīgi domāt, ka tas viss radies no visparastākā ūdens.
trīs skaistākie šīrīta skati:
viens) braucu pāri hesam. abās pusēs biezumbieza migla. to, ka tur kaut kur ir Daugava vispār nevarēja redzēt, pat nojaust ne. bet no augšas ļoti spocīgi tam visam cauri spīd saule. un pats ceļš no miglas tīrs. tāds kā tunelis starp miglas sienām;
divi) pie apļa, kur nobrauc no hesa - latvāņu lauks un viņi visi tā cēli un vareni vizuļo sarmas aptamborēti;
trīs) smilgota pļava. tik trausls viss. katra smildziņa, katrs zirnekļtīkliņš ar mirdzošiem dimantiņiem uzmanīgi apkarināts.



redzkāds vēl labums no tā, ka ir zirgs - nebūtu man Rada, nekur nebūtu braukusi un neko tādu nebūtu redzējusi. bet tas viennozīmīgi bija nesalīdzināmi labāk nekā kaukāda Trīra Melanholija vai Mōna Līza.

koši, koši trekns dubultvaravīksnes loks pār Ķekavas apli. un izskatās, ka pavisam negaidīti būšu ar jāšanas prieku aplipinājusi digna.
bet brīžam tas rudens skaistums šķiet tik pārpasaulīgi smags.
un vakarnakt Rīgā bija pērkona negaiss.

zirgiem pa pagājušo nakti izsprāgusi ziemas vilna. vakar vēl nebija. bij tādi gludi un spīdīgi - šodien jau ritīga pūka. kaut kā maģiski skaista liekas doma, par zirgu, kurš saulei rietot ošņā gaisu un domā - arvien vēsāki veļi satumstot glaužas pie maniem siltajiem sāniem. ir pienācis laiks. tas jādara šonakt. un tad viņš stāv ārā, dzestrā un lietainā oktobra naktī un cītīgi dzen spalvu. militmetru pa milimetram. organisms strādā, asinis riņķo un no matu folikulām apņēmīgi šķiļas siltais ziemas kažoks.

mājās braucot redzēju padsmit gājputnu kāšus. milzumelni ķeburi zilajās debesīs. sāku skaitīt, tiku līdz apmēram desmit, bet tas vēl ne tuvu nebija viss. tālāk neaizskaitīju, jo man tomēr bija arī jāstūrē. likās tik šausmīgi skaisti, ka gandrīz apraudājos.

pēdējā laikā vispār notiek visādas jocīgas lietas.
piemēram, viendien mūsu istabā uzradās milzu spāre. ducinājās pret stiklu, kamēr es šo pierunāju pieķerties pie pirksta un izlaidu ārā. tad neredzēts milzu tauriņš šitā pat bij istabā ar aizvērtiem logiem iekūlies. bet šorīt gadījās, kas pavisam savāds:
pusseši no rīta. guļu, sapņoju, ka kopā ar mammu lasu mellenes. pēkšņi atskan būkšķis-vārgs brēciens-vēl viens būkšķis. atveru acis un man ir nesaprotamā kārtā pilnīgi skaidrs, kas ir noticis. pieeju pie loga, kurš ir vaļā ne pavisam, bet uz to augšējo režīmu + nolaistas žalūzijas. uz palodzes guļ mazs, šķībs un nenormāli pārbijies zvirbulīts. logam otrā pusē asinskārām acīm lūr Trīne. paņemu putniņu rokās - knābis vaļā, trīc, elpo nenormāli ātri, sirsniņa daudzās un šķībs tāds uz vienu pusi. asinis neredz, lauzts arī nekas neizskatās. tikai tas šķībums. attaisu logu, aizškicinu kaķi, mēģinu palaist šo, cerībā, ka aizlidos. nekā, nokrīt uz palodzes.
ta ieklāju mazā kastītē salveti un ieliku šo iekšā, ar domu, ka ja sāks spirināties, nenobumsīsies zemē un nesasitīsies. šis lēnām sāka palikt arvien taisnāks. nu sāka tupēt uz savām kājiņām, nevis gulēt uz sāna. atstāju šo mierā, aiztaisīju logu, lai Trīne netiek klāt un ielīdu atpakaļ gultā.
kauku 6:20 dzirdu sākas kkāda rosība. eju skatīties - ciemiņš izkāpis no kastītes. kā ierauga mani, sāk klapēties pret stiklu. ta nu pajēmu šo maigi rokā, attaisīju logu un palaidu brīvībā. aizlaidās itin ņipri projām.
to kā īsti viņš bij ietrāpījies pa to loga šķirbu iekšā es īsti gan nesaprotu.

( ciemiņš )

pirms nepilnas stundas braucu ārā no Dabaszirgiem un iztraucēju pūci - laidās labu gabalu pa priekšu mašīnai un rādīja raibo dibenu. nu, labi, varbūt tas bija ūpis.

kad izbraucu no meža varēju sākt vērot kā tieši priekšā debesīs nepārtraukti ieslēdzas un izslēdzas violetoranži zibeņi.

braucu un sākumā klausījos Džojdivižn, tad atcerējos, ka Dambis sen atpakaļ teica, ka viņam nepatīkot klausīties pašnāvnieku mūziku. nosmīnēju un nodomāju moš man arī tagad nevajag. paspiedu uz priekšu, kas nu tur tai mp3 diskā bija sarakstīts un paliku pie Nirvanas.

laikam pirmoreiz mūžā mazliet sāku gaidīt, kad vasara ies uz galu. man šausmīgi gribas jāt, bet dunduru dēļ tas ir gandrīz neiespējams. no rīta, pirms viņiem, es nespēju piecelties (viņi ceļas diezgan laicīgi, ja kas) un vakarā, kad viņi iet gulēt, sāk palikt jau pārāk tumšs, lai jātu.

esmu diezgan pieradusi pie tā, ka man ir tiesības un varu ņemt mašīnu un braukt, kad vien ienāk prātā. tagad jāsāk pierast braukt pa tumsu. tas tā vēl diezgan jocīgi vēl liekas.

mjā, ņaukstēt par nolauzto saulespuķi, sašķaidītajiem tomātiem un sakapāto baziliku laikam ir muļķīgi. izbraucu riņķi ar riteni pa rajonu - brīžam bij grūti noticēt pašai savām acīm un gribējās vislaik pie sevis klusi čukstēt - pizģec, pizģec, pizģec. milzu koki izgāzti ar visām saknēm, mazāki nolauzti, puse no mežiņa, kas pa ceļam uz freakart mājām vispār nonesta nost. uz citiem rajčikiem bij slinkums mīties, bet tētis bij ar auto apbraucis un zināja stāstīt, ka piemēram Hesā esot rinda ar septiņām liepām izgāzta, jaunajos kapos bezmaz visi koki nolauzti, utt. utjpr.
tad jau mūsu vecās plūmes nelabais gals ir tikai likumsakarība, bet tas, ka slimā, satrupējusī ābele stāv kā stāvējusi ir vispār debesu brīnums.
visa Salaspils smaržo pēc svaigas koksnes un motorzāģu degvielas. skan arī.

( destrojs )

redzkur, draugi, jums neliels ieskats tajā, kā bij stāvēt pie loga un tai visā noskatīties. tik neaizmirstiet labi skaļi uzgriezt, jo tas troksnis bij tāds, ka lai sazinātos ar ģimenes locekļiem vaidzēja bļaut.

VIDEJO

p.s. tētis reportēja, ka visā Saļikā koki esot sagāzti un dažas ielas neesot izbraucamas. tagad satriekti simtlatnieki ar motorzāģiem to visu likvidēt. var arī labi dzirdēt kā tas notiekas.

šitas bija vājprātīgākais negaiss manā ne visai garajā mūžā. un es domāju, turpmākajā mūžā arī daudz tādu negadīsies.
karoč vienā mirklī debesis sagriezās ar zemi kopā, vējš ar mežonīgu spēku un apdullinoši skaļu troksni trieca pret logu gigantiskus krusas graudus. vienu brīdi likās, ka stiklu izsitīs.
zibeņi kaukā jocīgi atspīdēja mājas iekšpusē. nekad tā vēl nebiju redzējusi, nu tāda sajūta, it kā iekšpusē zibeņotu. es nemaz nemāku aprakstīt to, kas notika. nav man tādu vārdu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu.

ārā pilnīgs destrojs - dārzs totālās lupatās. lielās skaistās saulespuķes pagalam, eņģeļtaures, vīnogas un kaņepes saplosītas. plūme pilnībā nolauzta (ardievu, tkemali), sīpoli izrauti no zemes. balkona puķu kastes norautas lejā, puķu podi sašķaidīti, vannasistabā un pagrabā gāžas ūdens, siltumnīcas jumtam norauti pāris stikli un izšķaidīti pa dobēm un viss, kas vēl dārzā palicis dzīvs mirkst milzu ūdens paltīs, kurām pa virsu peld krusas ledus kārta.
šausmīgi, šausmīgi skumji noskatīties kā mamma staigā pa dārzu un klusi noskatās tai postažā

( destrojs )

šodien gāju mežā čurāt, bet aizkavējos tur krietnu brīdi - mellenes ir gatavas.

iekodos pirmajā mazmazītiņajā gurķītī no mūsmāju siltumnīcas

jāatzīst, ka Botāniskā dārza pakaļpuses pļavās ir krietni lielāka biodiversitāte nekā Dabaszirgu ganībās vai Saldus rajona Kursīšu pagasta "Aizupju" laukos (lai gan 3. pakāpes aizsargājamo bruņcepures dzegužpuķi šogad esmu manījusi visās trijās vietās). aizgājām šodien ar Radžu uz botāniķi kauko bišķi tējām ievākt un atkal redzēju visvisādas iepriekšneredzētas brīnumzālītes. man jau likās, ka pagājšgad kārtīgi izpētīju visu, kas tur aug, bet izrādās nekā. jāaiziet kaukad drīzumā vēlreiz ar fotoaparātu, lai var samācīties kas ir kas.

mājā nākot, uzkalnītē pie dīķa sauļojās melna, melna čūskiņa (natrix natrix), dzeltendzeltēnām ausītēm. galviņu pacēlusi, mēlīti šaudīdama.

gāju uz dārzu pēc pētersīļiem, bet atradu re ko! -



p.s. tās baltās nav negatavas, tā mums tāda balto zemenīšu šķirne.