*

bērnības prieks nr1: aizbraukt ar riteni uz Klievi nopeldēties. no namiņa līdz ezeram ir pusotrs kilometrs, bet gandrīz viss ceļš tikai kalnā. tu aizminies, viss tāds nosvīdis un aizelsies, iekrīti ezerā un pēc tam 3 minūtēs mežonīgā ātrumā atripo mājās. ja nebūtu pa ceļam jāpiembremzē pirms diviem galvenajiem ceļiem, vispār būtu minūte. un ziniet, ezerā jau ir ritīgi silts ūdens. tā, ka var plunčāties un ilgi nekāpt ārā.

bērnības prieks nr2: bērnībā redzēt rudo vāveri bija priecīga, taču ikdienišķa lieta, taču pēdējos (daudzos) gados, es esmu redzējusi retāk nekā pa vienai reizi gadā. nupat viena aizskrēja pa sētsmalu. priecājos, ka vismaz viena, turklāt tepat pie namiņa dzīvo. cerams redzēšu biežāk

pavadīju nedēļas nogali Lubāna mitrājā. redzēju un dzirdēju 50+ putnu sugu. tā ir brīnišķīgā daļa.
ne tik brīnišķīgā - kārtējo reizi pārliecinājos, ka man besī braukt kaut kur grupās un baros. lai gan 30 cilvēku putnu vērotāju bars likās pat jaukāks nekā mazpadsmit jogas entuziastes Indijas braucienā. un ļoti, ļoti noguru no auto vadīšanas. nobraucu ~600 kilīšus, visus neizgulējusies, visus pret sauli (tajā sadaļā, kurā pilnīgā tumsā braucām pa mežiem meklēt pūces, karavānā bija apsardzes mašīna ar neizslēdzamām, dzeltenām migalkām, kuras raustījās kā ziemassvētku eglītes lampiņas un, kuras es gribēju sašķaidīt ar automātu), daudzus pa ļoti sliktiem ceļiem. nākamreiz, kad man būs jāņem random sveši cilvēki mašīnā, prasīšu uzrādīt autovadītāja apliecību.
beigās vēl uz grantinieka dabūju akmeni logā un saplaisāja vējstikls.

vēl es sapratu, ka bez personīgā binokļa diezkas nav. bija divi kruti teleskopi, bet uz tiem visu laiku bija rinda. kaut kā nebūt iztiku ar sava ziepjutrauka zoomu, kas, jāatzīst, nav ērtākais paņēmiens putnu vērošanai. so - pierakstiet, ka binoklis ir man dāvināmo lietu sarakstā.

viens no maģiskākajiem mirkļiem: nakts, mežs, drausmīgi auksts, pilnīga tumsa, nenormāli spožas zvaigznes, klusums. klausāmies meža pūci un urālpūci un ik pa laikam pāri galvām iet nakts migrācijas ar kliedzošiem ziemeļu gulbjiem un visādu veidu zosīm.

( mitrāja un migrācijas maģija )

visas problēmas liekas sūds, salīdzinājumā ar to, ka tev jānolido pāris desmiti tūkstošu kilīšu, pa almost hostile environment, lai izdētu un izperētu dažas olas un pēc tam lidotu atkal atpakaļ un pēc tam atkal atpakaļ. turklāt tas no malas izskatās un izklausās tik skaisti. daudzējādā ziņā cilvēks ir ļoti smieklīga un ļoti bezjēdzīga būtne, salīdzinot ar citām radībām.

lūdzu, rimsties mans dārgais, Austrumvēj. visi mani pieci koka lodziņi ir uz Tavu pusi un Tu tā vienkārši ņem un triecies tiem cauri ar savu ledaino elpu un garo mīnusu asti. ne lūgts, ne saukts, ne aicināts.
man gribas uzkurt savas istabiņas vairāk par +13 grādiem, neuzspridzinot krāsniņas un tā, lai tas uzkurtais arī kādu brīsniņu turas - kā tas ir tad, kad Tevis, mans dārgais, Austrumvēj, nav.

To, ka ārā ir auksts var noteikt pēc tā, ka man gribas auzu pārslu putru. Nekādos citos apstākļos man viņu negribas.

šodien bija otrā vai trešā reize, kad man kopā ar zirgu dodoties mežā, galvā ļoti spēcīgi rādās kāda savvaļas dzīvnieka tēls un mēs to dzīvnieku arī pastaigas laikā satiekam.
vienreiz, vēl Saļika stallī, man visu laiku galvā skanēja: "zaķis, zaķis, zaķis, zaķis" un, kad lēkšojām pa smilšu ceļu, tā galā, tieši mums blakus no krūmiem izlidoja milzu zaķis un aiznesās ieslīpi garām. šodien, jājot iekšā mežā, visu laiku domās uznira "stirna, stirna, stirna", tāpēc, kad bijām paveca, krūmaina izcirtuma vidū un zirgs sastinga un sāka ļoti ausīties, es jau uzreiz meklēju, kur tad nu viņa ir. un bija.



šīs divas reizes laikam tādas spilgtākās, ko atceros, bet man liekas, ka ar stirnām bija vēl vismaz viena tāda. turklāt visi šie gadījumi ir bijuši tikai ejot kopā ar zirgu. es, protams, esmu redzējusi visādus savvaļas dzīvniekus arī bez zirga, bet tad parasti ir pēkšņi, negaidīti un bez iepriekšējas malšanās pa galvu.
diez kā tas darbojas? un, ko man darīt, ja kādreiz ejot dabā galvā sāk skanēt: "krokodils, krokodils, krokodils"?

dzīvē ir miljons garlaicīgu dienu, kurās nav ko darīt, kāpēc tad visam foršajam jānotiek vienlaicīgi un savstarpēji ļoti attālās lokācijās?
piemēram, uz 7. aprīli ir pārcelts Mario Batkoviča koncerts, 7. aprīlī Tesa spēlē Tallinā un 7. aprīlī būs manu putnu kursu ekskursija uz Lubānu.
kā man tagad būt?

1) man ir jauns punkts tudū listē: aizbraukt kaut kur, kur dzīvo polārās gārgales un klausīties, kā viņas brēc;
2) onigirazu ir superīgs uz darbu līdzņemamais snaks (pildījumā starp rīsiem: korejas burkānu iedvesmoti burkānu salāti manā gaumē + kūpināts tofu + paprika + indijriekstu mērcsmēriņš);
3) biju vārddienas ballītē, kurā uz lielā ekrāna rādīja Going places. diezgan jocīga;
4) cenšos izkopt sevī mērķtiecību.

pirms ~2 gadiem, no sāmu šamaņiem uzzināju par čagu un piedalījos čagas ceremonijā. pēc tam visu laiku domāju, ka gribētos pašai viņu ievākt, bet vienmēr redzēju tikai ļoti augstu kokos vai tuvu pie autoceļiem. nesen, kad ar mammu bijām Smiltenē, atradām veselas divas cilvēka augumā. ievācām, izkaltējām. uzvārīju šovakar tēju, kopā ar ingveru, kanēli, kardamonu. tagad dzeru ar mazliet viršu medus un tā tēja liekas tāda, hmmm, ļoti grūti paskaidrot, bet tuvākais apzīmējums varētu būt - laipna un gādīga. diezgan medžik sajūta.

šovakar tik sirreāli silts. biju pēc darba stallī, likās, ka ir ļoti tumša un vējaina vasara. būtu kur un būtu dvielis - būtu nopeldējusies.

Šodien beidzot bija silti. Līdzšinējais šīsvasaras siltums pieskārās miesai viegli, virspusēji, pavirši un ātri gaistoši. Šodien tam beidzot pietika jaudas, lai iespiestos miesā, aizspiesties līdz kauliem, ar karstiem sviedrainiem pirkstiem apmīļot kaulu smadzenes. Man patīk, ka tveice ir kā bieza, blīva un lipīga straume, kas pieprasa bezierunu pakļaušanos un nejautājot aizrauj sev līdzi. Perfekti.

Rīga ir liepu pilsēta

šovakar biju tik labi iekļāvusies zirgu barā, ka lapsiņa uzskatīja mani par vienu no viņiem un visai brīvi un ļoti, ļoti tuvu man, pārvietojās šurpu turpu pa pļavu. traka neizskatījās. tas bija ārkārtīgi patīkami pēc daudzām stundām Augeja staļļos JRT aktieru grimētavās, no kurām vairums aktieru nebija pratušies izvākt lielu daļu no savas garās, garās, garās dzīves.

rītvakar Tesiņas koncerts
parītvakar izlaidums
aizparīt dzinšansdiena
aizaizparīt sākas atvaļinājums
āmen

baigais jau nu jūnijs

tikko pa Slokas ielu aizskrēja lapsa

svīres!!! es braucot mājās no dziedāšanas dzirdēju svīres!
visādi citādi - kas tā par vārddienu, ja nezied ne ceriņi, ne maijpuķes?

es jau esmu teikusi, ka pasaulē nav nekā skaistāka par maiju (un Vilnīti), bet tagad es teikšu, ka pasaulē nav nekā skaistāka par maigi siltu maiju (un Vilnīti).

ja pagājusī ziema bija pelēkākā un miglainākā, tad šis ir vējainākais pavasaris manā pieredzē