ik pa brīdim uzplaiksnī ar muguras smadzenēm sajusta apjausma, ka katrs pats kontrolējam savu dzīvi, un tas dod milzīgu atvieglojuma, neierobežotu iespēju un brīvības sajūtu. šķiet, nākamgad beidzot jāuztaisa "tas" tetovējums.
ouuu crap. pilnīgi neiedomājami. apskatos internetbankā - hmm, kastatetāds mums pie rezervētajām naudas summām uzrādās. a uzrādās tur maksājums uz - waitforit - MEKSIKU! neko no turienes pirkusi neesmu, ap to datumu neko neesmu pirkusi VISPĀR. uzgūglējot noskaidrojās, ka maksājuma saņēmējs ir.. kāda Meksikas viesu māja, par kuru ir norēķinājušies ar 600 peso (latvju naudiņās tie ir 23 lati ar kapeikām). vienīgais iemesls, kāpēc naudiņa līdz viesu mājai nav aizgājusi, ir tas, ka man nauda kontā ir citā valūtā, lati ir uz nullēm.
KĀ TAS IR IESPĒJAMS?? sūdi ir skāruši ventilatoru, un kāds ir nospēris manus kartes datus, lai apmaksātu savus vekeišenus no manas naudiņas, ja? un - ko man tagad darīt, karti slēgt??? ..rīt ielidoju Latvijā, un Swedbanka dabūs man kaut ko nopietni paskaidrot. citējot Lauri Reiniku, mī šokā.
nespēju noticēt, ka pēc mazāk kā divām dienām jau būšu Letonijā.
tikko stāvēju savā balkoniņā, pīpēju un domāju, kā man visu pietrūkst. bet - sev par šausmām -, ka man pietrūks uz nedēļu atstāto šejieniešu arī ("šejienes" - ne, Londona noteikti nav mana mīļākā pilsēta; tieši šejieniešu - savu cilvēku šeit). man ir labi gan šeit, gan tur, gan visur citur, es ātri pielāgojos un iejūtos, un pieķeros cilvēkiem, un viņi pieķeras man. es jūtos mīlēta, un ir tik traki, ka daudzas manas ļoti mīļas sirds daļiņas dažādu cilvēku izskatā ir izkaisītas pa visu pasauli.
saka jau, ka Londonā esot pilns latviešu, bet realitātē es to pārāk bieži neizjūtu. ir gan dažas epizodes, kad dzirdu cilvēkus latviski runājam, tad parasti iepazīstos un paklausos viņu stāstus par situāciju celtniecībā un tamlīdzīgi. tomēr, tā kā cilvēki parasti paši ar sevi nesarunājas un uz pieres izcelsmi neuzraksta, cilvēkus, kuri pastaigājas vieni, ir grūti identificēt kā savus tautiešus. un tad aizmirstas, cik mūsu te ir daudz.
līdz brīdim, kad, interneta kafejnīcā ielogojoties skaipā, pamanu, ka iepriekšējais lietotājvārds ir bijis "caurule1".
Poll #18669 draudzības
Open to: All, results viewable to: All
pēc tavas personīgās pieredzes - vai ir iespējama pilnībā platoniska draudzība starp heteroseksuālu vīrieti un sievieti?
freakin' hell on earth, MAN VAIRS NEPATĪK PĪPĒT! tā, ka papīpē druscīt un nelabi, un jādomā, nafig man to; vakar un aizvakar es šito novēlu uz iepriekš apēsto piparmētru saldējumu (varbūt piparmētra un mentola pīpīte kopā ir par daudz piparmētru), bet šodien piparmētru salčuktorte nav ēsta ne druskas! man jau nav iebildumu pret šādu dabisku lietu attīstību, tomēr pārsteidzoši, jo iepriekš man cerība "nepīpēšu, kad vairs negribēsies" likās ļoti naiva. organism, you rock!
aizgāju vēlreiz uz Nacionālo galeriju - pagājušajā reizē pavadīju tur četras stundas, un to vietu slēdza, pirms paguvu visam iziet cauri. man tur patīk. nez', galīgi nav pirmā reize, kad būtu nonākusi saskarē ar "Lielo" mākslu (Parīzes, Romas, Madrides u.c. muzeji - check), taču, es nezinu, tieši šoreiz man tāda sajūta, it kā iekšā būtu kas attaisījies, un es spēju tam visam pieiet nesteidzīgi, iedziļinoties un - tiešām - izbaudot (nevis kā iepriekš - pavirši nesoties cauri muzejiem, vien atliekot imaginārus ķeksīšus). rāmā garā visu aplūkojot, var arī ievērot dažādus prikolus gleznās, kas, reprodukcijās raugoties, paslīd garām - piem., nu, tur pozē smuks, smalks jauns pāris, a zemē kaut kādas sieviešu kurpes mētājas; vai arī - cīņu aina, bet, ja tā cīšāk paskatās, patiesībā teju pašā gleznas vidū ir nožāvies liels, resns zirgs, atsedzot visiem saviem smalkajiem 16.gs.aplūkotājiem varenu dibencaurumu (attitude, baby!). un tā. un vēl man patīk, lasot visus tos aprakstus, domāt, vai es tam visam piekrītu, savilkt prātā dažādus kultūrkontekstus un veidot pati savas koncepcijas. piem., interesanti, ka jau (vēlākais) 15. gadsimtā parādās pāreja no gleznām, kas attēlo pārdzīvojuma pirmavotu (teiksim, Jēzu), uz gleznām, kas attēlo kādu, kurš atrodas pārdzīvojuma ietekmē (teiksim, statisku, meditējošu Asīzes Francisku), pārdzīvojumu cenšoties raisīt šādā veidā. manuprāt, šī ir robežšķirtne, kura domāšanas izmaiņas uzrāda tikpat ļoti, cik perspektīvas izmantojums (bet man ir sagurusi galva, un sīkāk neizvērsīšos).
ā, un vēl viena lieta - cik parādos muzejos, tik man piesienas vecāki vīrieši. par piedāvājumu iesaistīties "avangarda mākslas projektiņā" aka privātā dejošanā viesnīcā kādam bagātam vīrietim jau rakstīju; a tagad abas reizes, ko biju Nac.galerijā, man nāca virsū tādi nedaudz noplukuši kungi, kas mēģināja piesieties ar tekstiem "vaivai, kādas interesantas glezniņas, ūūū, kādas krāsu pārejas, a no kurienes tu esi un ko tu dari". šoreiz es jau savus lulzus biju dabūjusi un vairs sarunās ar tādiem darboņiem neielaidos, bet bija divi, kuri man kādu brīdi sekoja pa muzeja zālītēm (viens no viņiem - vēl arī ārpus muzeja). CREEPY, ko lai citu saka, un izskatās, ka tie nav kaut kādi atsevišķi gadījumi, bet gan konsekventa sistēma - vervēt jaunas, ārzemnieciska paskata drostaliņas (tieši muzejos, kuros ir bezmaksas ieeja). interesanti, a tiesībsargājošās instances šito zina?
anywayz, nosēdējos vēl līdz mūžībai ar Kar.Stārbaksā, nopirku grāmatu par bītiem/bītņikiem un tagad esmu beidzot mājās, kur štopēju iekšā piparmētru saldējuma torti ar šokolādi (nevar saprast, vai garšo pēc kaut kā garšīga vai tomēr pēc zobupastas). taisos bišķi pastrādāt un domāju, ka, ja vien atskaita fakapus, mana dzīve ir gaužām izdevusies. par to arī uzēdam saldējuma tortīti, čin-čin!
..ir reizēm tā, ka kādas latviešu grupas visā, izņemot viņu muzikālo sniegumu, man patīk, un ļoti gribas, lai patiktu arī tā viņu muzikālā puse (galgalā, vietējos mūziķus atbalstīt ir forši, etc.).
bet tad, kad viņus paklausos, kaut sakoncentrējot visu savu toleranci un iejūtīgumu līdz pēdējam, man tomēr šķiet, ka tūdaļ piemetīsies ausu vēzis un gribas ļoti ātri viņus izslēgt. to nespēju uzķert nevienu noti un pievēršanos mūzikai tīri tādēļ, ka dragāt ģitāras ir stilīgi, par spīti dziedamās balss absolūtam iztrūkumam, es tomēr nespēju novērtēt. un tā bieži. :(
sekoju līdzi Primaverasaunda briestošajam lainapam, pagaidām izskatās okei, bet vēl ne braucami (http://www.primaverasound.com/ps/?p
22 (78.6%)
