ik pa kādiem mēnešiem man pienāk mans lēdijas Gagas vakars, kad es ieeju viņas oficiālajā jūtūbes kanālā un apskatos, vai viņai nav kādi jauni klipi.

agrāk, par to runājot, es tamlīdzīgas lietas kautrīgi ierindoju vainīgprieciņu jeb guilty pleasures kategorijā, taču patiesībā tas tā nav. ja tā padomā, es pat nesaprotu, kā cilvēki, kuriem tuva mūsdienu audiovizuālā kultūra un/vai tās pētniecība, šo fenomenu var ignorēt. visticamāk, tas saistāms ar bailēm zaudēt savu 'intelektuāļu' (paš)tēlu, kam nepiestāv uzmanības izrādīšana popmūzikas mašinērijai - kas ir visnotaļ saprotami, taču tajā pašā laikā arī veido skatījumu, kas realitāti ataino visai fragmentāri.

un es te neignorēju faktu, ka "realitāte" ir subjektīvs jēdziens, kam mūsdienās līdz ar moderno tehnoloģiju izplatību ir arvien lielāks sakars ar personīgajām izvēlēm. skaidrs, ka cilvēks var un drīkst ieslēgties istabā un klausīties Arvo Pērtu, taču mani apbēdina, ja cilvēks pauž (vienalga, vai pozitīvu vai negatīvu) viedokli par procesiem un parādībām, tajos neiedziļinoties un vadoties vien pēc to bļembām. tāds melnbalts skatījums uz lietām man pašai atsauc atmiņā savus pusaudža gadus, kad klīdu apkārt čupiņu domubiedru un gitāri plecā, printēju no satori.lv (neatceros, kā viņus sauca iepriekš) Huserla un tamlīdzīgu autoru rakstus, kur pēc tam ar markeri pasvītrot svarīgāko, un - akli un neslēpti nīdu "bezsmadzenisko popkultūru" un aitubarisko "pelēko masu", kas tai seko. un tam jau nebūtu nekādas vainas, ja vien es tolaik būtu sapratusi, ka alternatīva stulbai sabiedrībai nav vis automātiska novēršanās no visa, kas tai patīk, bet gan, ē, kālaitonosauc, visa izlaišana caur sevi un pašam sava viedokļa veidošana. un tā, manuprāt, ir robežlīnija, kas nošķir jēdzienus "inteliģents" un "intelektuāls".

_ _

par pašu Gagu man, pārsteidzošā kārtā, nav vairs daudz palicis, ko teikt, jo ir jau viegli saguruši pirksti, kā arī pusnakts, manuprāt, ir īstais laiks, kad iet koplietojamajā balkoniņā uzpīpēt un gaidīt pārrodamies Silv., ar kuru skatīties filmas, bet, hei - vai, piemēram, šādu dzīvo uzstāšanos veidošana nepelna tai sievietei (un viņas radošajai komandai) godīgu atzinību kā malacīšiem 21. gadsimta teātra performances žanrā? bez tam, viņa ir no tām retajām, kas arī dzīvajā var normāli padziedāt, par spīti visiem horeogrāfiskajiem trikiem un galvas purināšanām. un šitā īsfilma?

un tad brīžam es domāju, ka Gaga būtu lieliska mūsu laikmeta ikona, nebūtu vien viņas mūzika tik brutāls un netalantīgs 80. gadu deju mūzikas pakaļdarinājums bez saturīguma un īpašām individualitātes pazīmēm. bet tad atkal - varbūt tieši tas viņu par tādu padara (forma baigi foršā, bet tas tikai novērš uzmanību no tā, ka ar saturu padraņķīgi)? - vispār man vēl diezgan daudz bija ko teikt par pseidokultūru (?) arī pēc Žildes rakstiņa par "patiesu" soulmūziku un tās imitētājiem izlasīšanas), bet tas lai paliek citiem vakariem. vai arī lai nepaliek.

cenšos dzīvot aizvien seklāk un aktīvāk, "neapstājoties, tikai neapstājoties".
tad, kad apstājos, viss izjūk, un es atkal stāvu kaila tuksnesī (kas nav patīkami, tai pat laikā vismaz nerada iekšēju neērtības sajūtu).
es nezinu, kā ir labāk, un tieši tādēļ visgrūtāk ir no rītiem, kad nenotiek inerces ierosināta kustība (uz augšu, uz priekšu, uz leju) un kad ir jāizdara izvēles, kā nodzīvot vēl vienu dzīves dienu.
bet gribētos spēt tikt vaļā no bērnišķīgās visa skatīšanas dihotomijās un redzēt vidusceļu.

gribu šitās te gulbīškurpīts:

atj. ap 900 lati. ejiet dē, tik smukiņas jau viņas nav. ja nu vienīgi kad/ja precēšos - i baltas ir, i uzticības simbols. vo!

kad vien izlemju par labu miega deprivācijai, visu rīta cēlienu nostrādāju tik efektīvi, ka pati sev aplaudētu, nebūtu rokas aizņemtas.

starp citu, biju bišķi pacentusies pasargāt savu informācijas telpu referenduma tēmiņas; manuprāt, ja uz lietām skatās nedaudz distancēti, skats ir skaidrāks, asinis mierīgi turpina ritēt neuzvārījušās un savas izvēles var veikt aukstasinīgi racionālā manierē (nevis kā, piem., mans (latviešu) paziņa, kuru viss tas bardaks bija tā novedis, ka šis ievilka krustiņu pie "PAR" un pierakstīja klāt "sitiet latviešus":) ). tagad esmu pilnvērtīgi atgriezusies pie internetiem (tai skaitā - izlasījusi pasenu Lindermana bloga ieraksta tulkojumu un atkarinājusi žokli) un nospriedusi, ka labākais, ko varu izdarīt, ir iepostēt šeit kādu bildīti. sacīts - darīts.

beidzot pieķēros Die Antwoord jaunā ablomiņa iečekošanai. ja kādam, kas lasa šīs pazemīgās rindiņas, gribas darīt tāpat, tad strīmot šo albumu var šeit: http://3voor12.vpro.nl/#!/luisterpaal/albums/Die-Antwoord.html

tāā, skatāmies gūglmapos, kur mums te, Londonijā, Latvijas vēstniecība? - šeku reku, taisni pretim iestādei ar nosaukumu "London Obesity Surgery"!

bija sarunāts iet uz kino "Draivu" skatīties. rit minūtes, Goslings ķinītī jau nervozi ielūkojas pulkstenī, savu uzstāšanos uz ekrāna taisīdamies sākt, sirdsāķis arī tāds tramīgs gaida pabā pie metrostacijas, a tikmēr implozijs, riktīgi vainīgs par kavēšanu juzdamies, joņo pa tiem metro eskalatoriem kā traks.

nu, joņo, joņo, a te piepeši - DENGŠ, spēja sāpe kājā, tāda, ka uz priekšu tikšana jau pavisam apgrūtināta. nu ņiko, aizplosās pēdējiem spēkiem līdz metrītim, brauciena laikā mēģina kaut kā to muskuli masēt, bet figu palīdz, krampīts tāds ne pa jokam. tas vēl nebūtu nekas, ja vien - DENGŠ - tāds pats brandzinieks ar minūtes atstarpi neiemestos arī otrā kājā. dēēēm! un jāskrien taču, Goslings ar vienu kāju jau uz ekrāna!

nu neko, no metrīša kaut kā ardievuzpusēm izkāpu, bet tālāk - ne pa kam; kocīgām kājām pa peronu aizklamzojos līdz sienai, kur pieturēties; sajūta - pilnīgs vakafaks, jo krampji man visā līdzšinējā dzīvē bija gadījušies tik vienreiz, a tagad - tādi spēji, nepamatoti, ABĀS kājās un vēl brīdī, kad jāsteidzas! pakustēt uz priekšu nevar, līdzcilvēki uz perona neizpratnē lūr virsū, sirdsāķim piezvanīt nevar, jo pazemē nav zonas.

nēnu galu galā tagad es pie tās sienas vairs nestāvu (internetkonekšena jau pazemē arī nav), pēc kāda brīža tāda lēnītiņa kustētspēja atgriezās; paldies Dievam, pa īstām trepēm bija jāuzkāpj tikai viens posms, pārējais - ar eskalatoriem, un tad jau no stacijas varēja sūtīt SOS sirdsāķim, lai nāk glābt. šis sākumā nemaz ar' neticēja, domāja, ka es tik vien tā muļķojos, jo kurš on earth gan kaut ko kavē tāpēc, ka viņam metrostacijā abās kājās iemetas krampji? :) lai nu kā, kad atnāca - noticēja; čubinājām uz priekšu lēnītiņām kā internets Anglijā pēc tam, kad kaut kas ir nokačāts; pabā, lai tiktu uz otro stāvu, viņš mani mēģināja nest, bet mums abiem vienlaikus par to visu bija tā jāsmejas, tā jāsmejas, ka tas nekam nederēja.

bet vakars bija ļoti foršs, un es tagad zinu, kā jūtas invalīdi. Goslings lai pagaida līdz citai reizei; kaut gan - nafig man kino, kad jau dzīve pati mani ar savām pigorīgajām situācijām pietiekami izklaidē. trū storī.

un gaisma pa logu tā uzmundrina, ka ir sajūta, ka nāk pavasaris un es esmu Spānijā, un gribu arī uzcept kādu kūķi. tas taču būtu forši un nemaz ne tik sarežģīti.