mēģinājumos sakārtot dienas režīmu izlēmu šonakt/dien veikt miega deprivācijas aktu (t.i., gulēt nemaz neaiziet). tagad tad nu sēžu gultā, skatos filmas priekš darba un skaļi ķiķinu. nabaga mani ukraiņu kaimiņi (te šobrīd ir vēl tikai astoņi no rīta).

then again.. pēc tam, kad pie manis pa nakti palika mans intērneta stalkēris (uz grīdas, nekur citur), viņš apgalvoja, ka esot ķiķinājusi arī miegā. tā kā lielas starpības jau nav.

teiksim tā - mani ļoti priecē apzināties sevi kā pietiekami ķermenisku un down-to-earth, lai spētu sajūsmināties par lietām, t.sk. prikolīgu bižutēriju par Día de los muertos tēmu

kā arī mūsu mīļā cibas nelaiķe Pieniņi (alias mlk) lūdza nodot sveicienus un pateikties par jūsu virtuālo klātbūtni, kas viņu priecējusi visus šos cibas gadus. ajajai, izskatās, ka viņa ir prom fo' real, līdzīgi kā Vitnija :(

vakar Old Spitalfields tirdziņā atradu savu ideālo mēteli, kā arī (ne vairs tirdziņā) pārstāju būt 'single'.

vakar ap deviņiem vakarā braucu ciemos pie saviem mīļajiem aktoniešiem. priekšpēdējā ielā, pa kuru nācās iet pirms būšanas klāt, tādā mazā, tumšā un nomaļā ielā, piepeši mani pārsteidza kņada un policija, un lozungi skaļruņos. tie izrādījās sīriešu demonstranti, kuri, policistu rindas apjozti, vicināja savus zilzaļbaltos karogus un izkliedza pantus par brīvību savai tautai. bet tas notika pie pavisam parastas ģimenes mājas, liekot tam visam izskatīties kaut kā..nepareizi, divas dažādas bildes izgrieztas no dažādiem kontekstiem un sadrāklētas kopā.

pēc tam izrādījās, ka tur dzīvojot sīriešu "pirmā lēdija", bet žēl, jo, to zinot, visa iepriekšējā rindkopa kļūst garlaicīga.

no šejienes: http://www.guardian.co.uk/world/2012/feb/02/pussy-riot-protest-russia?fb=native&CMP=FBCNETTXT9038

vakar domāju: štoza, man te kaut kādas dzirdes halucinācijas sākušās, vai?! šodien attapu, ka tie jancīgie pakšķi un graboņa ir no mitruma, kas nāk no augšas. sūda būšana.

khh, veikals, kurā es atradu savu ideālo sarkano kleitu, sevi reklamē šādi:
"There will be the occasional piece of entertainment in the form of Burlesque superstars and Circus supreme".

no vienas puses, dekonstrukcija ir ļoti pievilcīgs koncepts, un es ļoti piekrītu Roberta Morisa teiktajam par minimālisma mākslu: "simplicity of shape does not necessarily equate with simplicity of experience. unitary forms do not reduce relationships. they order them."

no otras, šī paša principa ievērošana dzīvē, šķiet, ja vien nepārvācas uz klišejisko vientuļo dzīvi kalnos, ir lemta pamatīgai atsvešinātībai un neizpratnei no sabiedrības puses. ir skaisti līdz mugurkaula smadzenēm izjust to "omm" sajūtu, ka mēs esam viens vesels, es esmu cits tu, tu esi cits es, bet mēs visi esam apziņas lāsītes no lielā apziņas okeāna, ap kurām mēs mākslīgi konstruējam savu ego. tomēr praktiskajā dzīvē, pēc kuras priekšrakstiem tev jāpostulē sava individualitāte, tu ar šādu domāšanu sevi nolem 'zemcilvēka' statusam, kurš ir gatavs uztvert visus sitienus un i netaisās sist pretim.