Pievienojos jautājumam. Ja provē uzgooglēt ir visai dažādi uzskati. Tā kā es to esmu sapratis līdz šim - kondīcija traucē vai netraucē. Nu tā kā dzimumzīme ļoti tehniski ir hiperplāzija / audzējs bet neviens neskrien griezt ārā visas dzimumzīmes nu vai accessory duct aizkuņģa dziedzerim ir iedzimta patoloģija bet atkal - tas netraucē un neviens neskrien griezt viņu ārā. Tāpēc ka netraucē. Nu un ar mentālām/ neiroloģiskām kondīcijām ir līdzīgi. Tipa traucē vs netraucē.

(Reply to this) (Thread)

nu tas nav tik vienkārši, jo cilvēkam, kam visu mūžu ir bijusi alternatīva psihe, nav ne jausmas, vai viņam tas "traucē" vai "netraucē", jo viš tak ir adaptējies un dzīvo, kā prot
kamēr no malas tas ir grūti nosakāms

vai arī, no otras puses, ir kaut kādas mentālas lietas, kas toč "traucē", bet tas jau nenozīmē, ka cilvēkam uzreiz vajadzētu gribēt no tām atbrīvoties
nu, man droši vien ir kaut kādi abnormāli sinaptiskie ceļi, kuru dēļ man veidojas dīvainas asociācijas un es reizēm lietoju valodu jokainos veidos, obviously es esmu to padarījusi par daļu no savas profesijas, bet nav jau tā, ka ikdienā būtu baigi smieklīgi tas, ka es nevaru pateikt lietas normāli (vai reizēm vispār nevaru pateikt)

(Reply to this) (Parent)

bet šajā gadījumā es par to, ka "neirodiversitātes" gadījumā sabiedrību tā kā pamazām pieradina adaptēties-un-saprast, nu, t.i., nespiest autistiskā spektra cilvēkus ēst tās krāsas ēdienus, ko viņi tajā laika periodā neēd, vai ko tamlīdzīgu
bet, teiksim, ja es uzskatu, ka es kā pasniedzēja varu un man vajadzētu adaptēties studenta psihozes lēkmēm, tad tas atkal nav dikti vispārpieņemti

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šite varētu būt tā robeža: Ja viņš nekad neliek ēdienus kopā tad tas nevienam netraucē [ nu izņemot cilvēkus ar kondīciju `` tā tak nav pieņemts``, kas paši pieder pie varbūt ārstējamas grupas] bet atkal ja viņš regulāri sauc policiju tāpēc ka kaimiņi viņu apstaro tad tā vairs nav tikai viņa problēma bet vēl arī kaimiņu un mentu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet lielākā daļa psihozes lēkmju jau arī ir visnotaļ netraucējošas apkārtējiem, par ko Tu vispār

un vispār kāda robeža, par ko Tu runā?

t.i., ja cilvēks ir autisma spektrā nedaudz un vienkārši neēd specifisku ēdienu, tad viņš ir neirodiverss, bet ja cilvēks ir autisma spektrā pietiekami, lai no pārāk skaļa trokšņa sarautos stūrītī, iespiestu galvu rokās un kliegtu, tad viņš nav neirodiverss?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

//t.i., ja cilvēks ir autisma spektrā nedaudz un vienkārši neēd specifisku ēdienu, tad viņš ir neirodiverss, bet ja cilvēks ir autisma spektrā pietiekami, lai no pārāk skaļa trokšņa sarautos stūrītī, iespiestu galvu rokās un kliegtu, tad viņš nav neirodiverss?//

Nu vispār jā man šķiet ka tas tā strādā, līdzīgi, ja cilvēkam ir dažas mazas dzimumzīmes tad viņš ir vesels, ja cilvēkam ir liela niezoša asiņojoša dzimumzīme tad viņam ir jāskrien pie dermatologa - onkologa. Bet abas ir displāzijas, vienkārši viena atipiskāka, t.i. stiprāka.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ēēē

atritini, lūdzu, savas definīcijas līdz galam, kā tad Tu sastrukturētu cilvēkus?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Cilvēkus ar izmaiņām organismā pēc izmaiņu veida un tad izmaiņu mēroga jeb intensitātes. T.i. vispirms paskatamies vai dotā atšķirība ir defekts vai nav. Piemēram kreilis nav, neaizaudzis Botalla vads ir. Tālāk tās izmaiņas kuras ir defekti šķirojam pēc intensitātes jeb smaguma, kā iepriekš piemērā ar dzimumzīmēm vai teiksim nebūtisku iedzimtu aortas anatomijas atšķirību, ja nav sašaurinājuma var likt mierā un cilvēks to nekad nesajutīs, kamēr Fallo tetrāde ir jāoperē tūlīt, citādi viņš nomirs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nu, es domāju, ja ir kaut kāda skala, kurai pa vidu ir "neirodiversitāte", tad kas ir tālākajos spektra galos?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vesels cilvēks - neirodiversitāte - mentāla slimība, te gan ir drusku tricky jo neirodiversitāte ne obligāti ir pēdējā pietura pirms slimības, bet var būt arī vesela cilvēka variants. Hm, līdz ar to ir 2 dažādas neirodiversitātes: Viena kas ir kaut kas tāds kā kreilis teiksim vai cilvēks ar noteiktu temperamentu, katrs temperaments ir atšķirīgs, visi diversi, visi veseli. Otrs veids ir kaut kas tāds kas ir OK bet ja būtu tas pats un smagāk/ izteiktāk/ intensīvāk tad tā būtu slimība. Piemēram aspergers vai obsesīvi kompulsīvās kondīcijas - kā tajā parciālajā jokā: 2x pārbaudi vai gludekli izslēdzi, OK. 6x pārbaudi - jāiet pie ārsta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nja ok
Tas nav tas, kā es to biju sapratusi, bet ok

(Reply to this) (Parent)

to agrāk nesauca par sindromu? dažādi psiho sindromi var būt arī ar standarta nervu sistēmu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par sindromu parasti sauca to ko "nezinam kā ārstēt"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Psiho lietās parasti ir - nezinam kā ārstēt.

(Reply to this) (Parent)

Nē, sindroms ir simptomu komplekss

a group of symptoms which consistently occur together, or a condition characterized by a set of associated symptoms.

Viens un tas pats sindroms var parādīties pie dažādām slimībām. t.i. pie dažādas patoģenēzes un līdz ar to var tikt dažādi ārstēts.

Piemēram nefrotiskais sindroms [proteīnūrija + hipoproteinēmija + tūska] notiek pie dažādiem nieru iekaisumiem.

(Reply to this) (Parent)

Man liktos, ka viss tas, kam nav epizodisks raksturs, ir neurodiverse. Nu, autisma spektrs, adhd, vārdusakot, viss tas, kas ietekmē visu laiku. Piemēram, ar depresiju vai trauksmi - ar šiem traucējumiem arī pats cilvēks zina, kā ir būt bez tiem (kad nav epizodes). Resp, mood disorders es neskaitītu pie neurodiverse.

(Reply to this) (Thread)

Pag šādi tev sanāk ka Alcheimers un Dauna sindroms arī ir neurodiverse.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nez par šiem, bet disleksiju, piemēram, es skaitītu, jā.

(Reply to this) (Parent)

Lai gan alcheimeru neskaitītu, jo to developo dzīves laikā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet alch. ir hronisks, bez lēkmēm.

Tad diversitāte ir daļa no iedzimtām hroniskām [bez lēkmēm] kondīcijām? Tad jautājums - kura daļa?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

alch. totāli var pavadīt psihozes lēkmes, labrīt

un vispār KO

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK, jā taisnība

https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0006322313007737

(Reply to this) (Parent)

nju nez, man ar trauksmi ir tā, ka tas, ka es zinu, kā ir būt bez, nenozīmē, ka mana eksistence "bez trauksmes" nav pārsātināta ar "ok ok ok tagad izdarīsim tā, lai nav trauksmes" vai "ok šis ir tas, ko es varu un kas man nesagādā trauksmi, neiešu tur, kur ir trauksme un būšu normāla, nevis superdiversa"

un es gan neesmu spečuks par mood disorders, bet tas viens, ko es esmu papētījusi, ir visnotaļ "alternatīva smadzeņu fizioloģija visu laiku", nevis "mums te bija epizode, pārgāja, tagad atkal esam normāli"
t.i., nosacīts "normalitātes" stāvoklis, protams, ir iespējams, bet tas nenozīmē, ka visas smadzenes nav neirodiversas arī tad, kad cilvēks "uzvedas normāli" & lifehacks, kas ļauj šo "normalitāti" uzturēt un saglabāt, absolūti nosaka "normalitātes" posmu uzvedību pat vairāk nekā "epizožu" posmus.

līdzīgi kā, nez, ja cilvēkam nav kājas, tad tu neteiksi, ka viņš ir pilnīgi normāls tad, kad guļ, un kļūst par bezkājainu tikai tad, kad stāv

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, visam te piekrītu, vienkārši tas ir tas, kā es esmu sapratusi to vārda lietojumu, pat ja tā definīcija nav gluži bulletproof.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ah
sorry par toni

nu, t.i., "neirodiverss" basically ir tipa "pierunāsim sabiedrību akceptēt nekaitīgus-un-potenciāli-noderīgus atšķirīgos, un lai tie, kuri ir atšķirīgi atsevišķos posmos vai veidos, kas citiem liekas bīstami vai šausmīgi vai dehumanizējami, paliek nākamie rindā, pofikkkk?

(Reply to this) (Parent)

līdzīgā kārtā autisma un adhd cilvēki tak arī kaut kādās situācijās funkcionē pilnīgi "normāli"

(Reply to this) (Parent)

Neesmu speciālists, bet man liekas, ka trāpīts kā ar āmuru pa naglu.

Man ir gan adhd, gan trauksme, un šīs lietas nevarētu būt atšķirīgākas. Adhd reāli nosaka tavu personību - man ir ilgā un sāpīgā veidā nācies saprast, ka es neesmu slinks, bet ka es vienkārši nekad nebūšu "produktīvs" konvencionālā nozīmē, un ka man jāmācās izmantot savus "iedvesmas" brīžus, lai darītu tās dziļās lietas, kas mani padarīs noderīgu sabiedrībai par spīti zemajai produktivitātet.

Trauksme, no otras puses, ir izrādījuises pilnībā menedžējama lieta, kopš saņēmos meklēt profesionālu palīdzību (un jau vēlāk, - iemācījos meditēt).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nēnu trauksme, es pieņemu, arī var būt kā depresija
tipa ja cilvēkam ir depresīvs stāvoklis pēc tam, kad kaut kas ir zaudēts, tad tas ir "ok, izdzīvojam bēdu, būs labi", vai ja cilvēkam ir trauksme no publiskas uzstāšanās, bet "ok, pāris reizes veiksmīgi uzstājamies, būs labi", tad tā diez vai ir neirodiversitāte

bet ja cilvēkam ir tāda smadzeņu fizioloģija, ka depresijas (vai trauksmes) epizodes var parauties no minimāliem trigeriem vai šķietami pat bez tiem, tad es nez

(nu labi, es ar to negribēju teikt, ka "trauksme ir neirodiversitāte", jo to, redz, es arī varonīgi menedžēju... bet nu tā jau mēs daudz ko menedžējam, es nezinu, vai "šis nav menedžējams" ir izšķirošs kritērijs)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tici man, es zinu, kas ir "trauksme", nerunāju par "trauksmi no publiskas uzstāšanās". :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas nebija domāts kā Tavas trauksmes pieredzes noniecināšana

vairāk par to, ka vai cilvēkam, kuram ir trauksme, nav iespējams atrast kaut kādu dzīves versiju, kurā trauksmi nav "jāmenedžē" visu laiku
jo skaidrs, ka cilvēki ar jokainu psihes uzbūvi kaut ko nomenedžēs, kaut ko nenomenedžēs, teorētiski taču varētu būt personāžs, kuram tipa ir ADHD, bet tik vieglā formā, ka absolūti menedžējams ar pareizo pieeju, bet trauksme ir pilnīgi paralizējoša un kaut kādas funkcijas atņemoša, ne?

vai tādā gadījumā cilvēks ar "izteiktu ADHD un menedžējamu trauksmi" ir neirodiverss, bet cilvēks ar "menedžējamu ADHD un izteiktu, pastāvīgi draudošu trauksmi" nav?
ja tā, tad kāds ir Tavs pamatojums šādam nošķīrumam?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā jau teicu - galīgi neuzskatu sevi par autoritāti, un viss teiktais ir secināts no pētījuma ar izlases apjomu 1. :) Vienkārši ļoti norezonēja miligrami teiktais ar to kā jūtos.

Es teiktu tā - trauksme ir kā lauzta kāja. Kaut kas, kas "sāp" un traucē, pat ja nezini diagnozi. Tu nevari skriet, un pat ja negribi skriet, vienmēr neapzināti piedomā kā nesatraumēties vairāk.

Salīdzinājumam, Adhd pats par sevi nav "sāpīgs", to par tādu padara tikai sabiedrības normas (gan ārējas, gan internalizētas). Man nekad nav sāpīgi (tieši pretēji) uz nedēļām iegrimt kādā jautājumā, ignorējot visu apkārtējo, vai darba vietā iet uz mežu pastaigāties. Sāpīgi ir tikai tad, kad Tevi saukā par sliņķi, un kad pats jūties, ka "es būtu varējis tik daudz sasniegt, ja vien būtu vairāk centies".

Nezinu, vai tas makes sense, un varbūt, ka tas vairāk runā par manām sajūtām, nekā par kādu objektīvu realitāti. YMMV.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ah, okay, tas ir tā kā atšķirība starp impairment un disability, sanāk

(Reply to this) (Parent)

(sorry, šis laikam nemeiko daudz sensa, noguris/izklaidīgs)

(Reply to this) (Parent)

es laikam saprotu tikpat, cik tu - ka neirodiversitāte ir iedzimta un bioloģiska, kamēr borderline tieši tāpēc ir borderline, ka it kā neirotipisks cilvēks, tikai uzvedas traki. bet atkal - borderline personality var attīstīties uz neirodiversitātes bāzes, piemēram, ja ir ADHD + attiecīgs temperaments + trauma (un to jau visiem var atrast).

(Reply to this) (Thread)

Bet smadzenes tak vispār ir bioloģiskas

Ir loģiski nesaukt akūtas situācijas, kas potenciāli neatkārtosies (piemēram, izdegšana) par neirodiversitāti, un principā ārstējamas situācijas (PTSD) par neirodiversitāti
Bet ja cilvēkam ir jebkāda kondīcija, par ko ir skaidrs, ka tā nemainīsies vai progresēs un ir tikai menedžējama, tad to visu vajadzētu palikt zem šī vārda, nevis izdalīt praktiski tikai autisma spektru un UDS kā neirodiversitāti un pārējo kā normāls/nenormāls

(Reply to this) (Parent)

Ja es pareizi saprotu (to, ko pat speciālisti atzīst ne līdz galam saprotam), tad neirodiversitātes cēloņi ir vairāk tādi kā "mehāniski", kas gan pati par sevi ir abstrakta robeža. Kamēr arvien vairāk disorder cēloņus sāk saskatīt vides ietekmē. Ja agrāk "viņš ir piedzimis tāds" skaidroja ar likteņa vai dieva gribu, kuru vēlāk nomainīja "ticība" iedzimtībai, tad arvien vairāk tiek saskatīti cēloņi vardarbības, atsvešinātības un citām sabiedrības ne tām labākajām pieredzēm.

Kas tieši kurā grupā šobrīd atrodas, tas gan jāskatās up-to-date datos un viedokļos.

(Reply to this) (Thread)

Bet tādā gadījumā diezgan daudzas psih* lietas būtu neorodiversitāte, ietverot bipolaritāti vai šizofrēniju, piemēram

(Reply to this) (Parent)

Nu, tādā ziņā, ka tur var redzēt izmaiņas smadzenēs kā tādās, nevis "grūta bērnība, tāpēc tā uzvedas"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, jā, laikam ir grūti precīzi un nepārprotami parādīt to nošķīrumnu pēc būtības, no turienes piezīme "pati par sevi ir abstrakta robeža". Runā, ka arī stress rada izmaiņas smadzenēs. Un es te nedomāju "visas slimības ir galvā".

If I may - tas ir drīzāk kā divi koki, kur viens ir audzis mežā, relatīvā mierā un vienatnē, kamēr otrs ir izlauzies kaut kur starp pilsētas bruģi, kaut kad lūzis, jo viņu aizķērusi smagā mašīna, viņam ir nācies apliekties ap laternas stabu, un tad nu viņš ir izaudzis par to, par ko ir izaudzis. Starp šiem diviem kokiem if nepārprotamas fiziskas atšķirības, bet savā būtībā tie ir ļoti līdzīgi koki. Neirodiversitāte drīzāk ir tas koks, kas izaugtu par kaut ko pavisam jocīgu, ja augtu tieši tādos pašos apstākļos, kā tas koks mežā.

(Reply to this) (Parent)

Pamatā jau vispār termins, man liekas, galvenokārt pastāv tāpēc, lai sāktu domāt par atsevišķām smadzenēm kā tādām, kurām nevis piemīt deficīts, bet gan tādām, kas vienkārši ir izveidojušās un domā atšķirīgāk no neirotipiskiem cilvēkiem, un lai veicinātu šo apziņu, ka ļoti daudzi cilvēki domā un uztver atšķirīgi un ka tas ir okay.

Pa lielam neurodiversitāti definē kā nozīmīgu un mūža laikā neizmaināmu smadzeņu attīstību, kas ietekmē to, kā cilvēks domā, uztver un apstrādā informāciju, salīdzinājumā ar neirotipiskiem cilvēkiem.

Ja runā par tavu pieminēto borderline personality disorder - ir ļauži, kas uzskata, ka BPD skaitās pie neirodiversitātes, bet šobrīd lielākoties uzskata, ka neskaitās, ka tā ir klasificējama kā garīgās veselības problēma. Ciktāl es zinu, nav universāli definēti neirodiversitātes nosacījumi un kas skaitās un kas neskaitās, bet viena no tām galvenajām lietām ir tas vai cilvēkam esošā kondīcija ir dabiskā citādākas smadzeņu attīstības rezultātā.
Kā tās lietas, kas klasificētu BPD kā neirodiversitāti ir iespējama iedzimtība, smadzeņu uzbūves un aktivitātes atšķirības, neārstējamība.
Kā tās lietas, kas nekvalificē BPD kā neirodiversitāti ir pierādītais fakts, ka BPD var parādīties bērnības traumas rezultātā, tas ka cilvēki ar BPD to bieži uzzina vēlākā vecumā, atšķirībā no cilvēkiem ar autismu vai ADHD, kurus simptomi var ietekmēt jau bērnībā, trešais ir uz tādas robežas, ne baigi vēl plaši pierādīts, bet iespējams BPD kaut kādos gadījumos var ārstēt un vai nu ievērojami mazināt, vai izārstēt pavisam.

Neurodiversitātei nav medicīniski kritēriji, kas to nosaka, jo termins parādījās, lai mazinātu stigmu, lai pateiktu, ka tādas diagnozes kā autisms nav traucējumi, bet gan dabiska variācija tam, kā smadzenes var attīstīties.

(Reply to this) (Thread)

(beidzot atgriezos pie savas literatūras par disability un eiblismu)
However, ok, pieņemsim, ka mums ir smadzenes, kurām konstatēta problēma, piemēram, PTSD vai atkarība, kas toč it kā būtu "iegūtas" kondīcijas
Par abām šīm lietām ir zināms, ka daudzi cilvēki var iziet cauri līdzīgai pieredzei un dabūt atšķirīgus PTSD vai atkarības līmeņus; vai tas jau kaut kādā mērā nenozīmē, ka smadzenes jau sākotnēji ir bijušas citādi iekārtotas?
Par atkarībām, piemēram, ir zināms, ka daudzi cilvēki ar šizofrēniju (kas, imo, drîzāk ir neirodiversitātes lauciņā) tiek norakstīti kā alkoholiķi, jo alkohols ir self-medication veids.
Par to ārstēšanu vēl jo vairāk man tas šķiet absurds skatījums (ne Tavā viedoklī, bet vispār): tip ja mēs varētu izārstēt autismu, tad tā būtu slimība, bet, tā kā nevaram, tad neirodiversitāte? :)

Bet mana problēma, iespējams, vispār ir tur, ka es uztvēru "neirodiversitāti" kā terminu, kas sevī ietver arī "neirotipiskumu", citādi jau tas neko nepanāk ("diverss" tāpat būs "nenormāls" attiecībā per "normālo") un vairāk samulsu par to, ka sociāli nepieņemamākām diagnozēm šī "diversitāte" tiek pielāgota nelabprātāk (nu, t.i., daunītis varbūt mums ir neirodiverss, bet sociopāts gan ir psihiski slims). Bet izskatās, ka tur tā tārpu bundžiņa vēl dziļāka, nekā es biju iedomājusies :)

(Reply to this) (Parent)