Tici man, es zinu, kas ir "trauksme", nerunāju par "trauksmi no publiskas uzstāšanās". :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas nebija domāts kā Tavas trauksmes pieredzes noniecināšana

vairāk par to, ka vai cilvēkam, kuram ir trauksme, nav iespējams atrast kaut kādu dzīves versiju, kurā trauksmi nav "jāmenedžē" visu laiku
jo skaidrs, ka cilvēki ar jokainu psihes uzbūvi kaut ko nomenedžēs, kaut ko nenomenedžēs, teorētiski taču varētu būt personāžs, kuram tipa ir ADHD, bet tik vieglā formā, ka absolūti menedžējams ar pareizo pieeju, bet trauksme ir pilnīgi paralizējoša un kaut kādas funkcijas atņemoša, ne?

vai tādā gadījumā cilvēks ar "izteiktu ADHD un menedžējamu trauksmi" ir neirodiverss, bet cilvēks ar "menedžējamu ADHD un izteiktu, pastāvīgi draudošu trauksmi" nav?
ja tā, tad kāds ir Tavs pamatojums šādam nošķīrumam?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā jau teicu - galīgi neuzskatu sevi par autoritāti, un viss teiktais ir secināts no pētījuma ar izlases apjomu 1. :) Vienkārši ļoti norezonēja miligrami teiktais ar to kā jūtos.

Es teiktu tā - trauksme ir kā lauzta kāja. Kaut kas, kas "sāp" un traucē, pat ja nezini diagnozi. Tu nevari skriet, un pat ja negribi skriet, vienmēr neapzināti piedomā kā nesatraumēties vairāk.

Salīdzinājumam, Adhd pats par sevi nav "sāpīgs", to par tādu padara tikai sabiedrības normas (gan ārējas, gan internalizētas). Man nekad nav sāpīgi (tieši pretēji) uz nedēļām iegrimt kādā jautājumā, ignorējot visu apkārtējo, vai darba vietā iet uz mežu pastaigāties. Sāpīgi ir tikai tad, kad Tevi saukā par sliņķi, un kad pats jūties, ka "es būtu varējis tik daudz sasniegt, ja vien būtu vairāk centies".

Nezinu, vai tas makes sense, un varbūt, ka tas vairāk runā par manām sajūtām, nekā par kādu objektīvu realitāti. YMMV.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ah, okay, tas ir tā kā atšķirība starp impairment un disability, sanāk

(Reply to this) (Parent)

(sorry, šis laikam nemeiko daudz sensa, noguris/izklaidīgs)

(Reply to this) (Parent)