(beidzot atgriezos pie savas literatūras par disability un eiblismu)
However, ok, pieņemsim, ka mums ir smadzenes, kurām konstatēta problēma, piemēram, PTSD vai atkarība, kas toč it kā būtu "iegūtas" kondīcijas
Par abām šīm lietām ir zināms, ka daudzi cilvēki var iziet cauri līdzīgai pieredzei un dabūt atšķirīgus PTSD vai atkarības līmeņus; vai tas jau kaut kādā mērā nenozīmē, ka smadzenes jau sākotnēji ir bijušas citādi iekārtotas?
Par atkarībām, piemēram, ir zināms, ka daudzi cilvēki ar šizofrēniju (kas, imo, drîzāk ir neirodiversitātes lauciņā) tiek norakstīti kā alkoholiķi, jo alkohols ir self-medication veids.
Par to ārstēšanu vēl jo vairāk man tas šķiet absurds skatījums (ne Tavā viedoklī, bet vispār): tip ja mēs varētu izārstēt autismu, tad tā būtu slimība, bet, tā kā nevaram, tad neirodiversitāte? :)

Bet mana problēma, iespējams, vispār ir tur, ka es uztvēru "neirodiversitāti" kā terminu, kas sevī ietver arī "neirotipiskumu", citādi jau tas neko nepanāk ("diverss" tāpat būs "nenormāls" attiecībā per "normālo") un vairāk samulsu par to, ka sociāli nepieņemamākām diagnozēm šī "diversitāte" tiek pielāgota nelabprātāk (nu, t.i., daunītis varbūt mums ir neirodiverss, bet sociopāts gan ir psihiski slims). Bet izskatās, ka tur tā tārpu bundžiņa vēl dziļāka, nekā es biju iedomājusies :)

(Reply to this) (Parent)