Pamatā jau vispār termins, man liekas, galvenokārt pastāv tāpēc, lai sāktu domāt par atsevišķām smadzenēm kā tādām, kurām nevis piemīt deficīts, bet gan tādām, kas vienkārši ir izveidojušās un domā atšķirīgāk no neirotipiskiem cilvēkiem, un lai veicinātu šo apziņu, ka ļoti daudzi cilvēki domā un uztver atšķirīgi un ka tas ir okay.

Pa lielam neurodiversitāti definē kā nozīmīgu un mūža laikā neizmaināmu smadzeņu attīstību, kas ietekmē to, kā cilvēks domā, uztver un apstrādā informāciju, salīdzinājumā ar neirotipiskiem cilvēkiem.

Ja runā par tavu pieminēto borderline personality disorder - ir ļauži, kas uzskata, ka BPD skaitās pie neirodiversitātes, bet šobrīd lielākoties uzskata, ka neskaitās, ka tā ir klasificējama kā garīgās veselības problēma. Ciktāl es zinu, nav universāli definēti neirodiversitātes nosacījumi un kas skaitās un kas neskaitās, bet viena no tām galvenajām lietām ir tas vai cilvēkam esošā kondīcija ir dabiskā citādākas smadzeņu attīstības rezultātā.
Kā tās lietas, kas klasificētu BPD kā neirodiversitāti ir iespējama iedzimtība, smadzeņu uzbūves un aktivitātes atšķirības, neārstējamība.
Kā tās lietas, kas nekvalificē BPD kā neirodiversitāti ir pierādītais fakts, ka BPD var parādīties bērnības traumas rezultātā, tas ka cilvēki ar BPD to bieži uzzina vēlākā vecumā, atšķirībā no cilvēkiem ar autismu vai ADHD, kurus simptomi var ietekmēt jau bērnībā, trešais ir uz tādas robežas, ne baigi vēl plaši pierādīts, bet iespējams BPD kaut kādos gadījumos var ārstēt un vai nu ievērojami mazināt, vai izārstēt pavisam.

Neurodiversitātei nav medicīniski kritēriji, kas to nosaka, jo termins parādījās, lai mazinātu stigmu, lai pateiktu, ka tādas diagnozes kā autisms nav traucējumi, bet gan dabiska variācija tam, kā smadzenes var attīstīties.

(Reply to this) (Thread)

(beidzot atgriezos pie savas literatūras par disability un eiblismu)
However, ok, pieņemsim, ka mums ir smadzenes, kurām konstatēta problēma, piemēram, PTSD vai atkarība, kas toč it kā būtu "iegūtas" kondīcijas
Par abām šīm lietām ir zināms, ka daudzi cilvēki var iziet cauri līdzīgai pieredzei un dabūt atšķirīgus PTSD vai atkarības līmeņus; vai tas jau kaut kādā mērā nenozīmē, ka smadzenes jau sākotnēji ir bijušas citādi iekārtotas?
Par atkarībām, piemēram, ir zināms, ka daudzi cilvēki ar šizofrēniju (kas, imo, drîzāk ir neirodiversitātes lauciņā) tiek norakstīti kā alkoholiķi, jo alkohols ir self-medication veids.
Par to ārstēšanu vēl jo vairāk man tas šķiet absurds skatījums (ne Tavā viedoklī, bet vispār): tip ja mēs varētu izārstēt autismu, tad tā būtu slimība, bet, tā kā nevaram, tad neirodiversitāte? :)

Bet mana problēma, iespējams, vispār ir tur, ka es uztvēru "neirodiversitāti" kā terminu, kas sevī ietver arī "neirotipiskumu", citādi jau tas neko nepanāk ("diverss" tāpat būs "nenormāls" attiecībā per "normālo") un vairāk samulsu par to, ka sociāli nepieņemamākām diagnozēm šī "diversitāte" tiek pielāgota nelabprātāk (nu, t.i., daunītis varbūt mums ir neirodiverss, bet sociopāts gan ir psihiski slims). Bet izskatās, ka tur tā tārpu bundžiņa vēl dziļāka, nekā es biju iedomājusies :)

(Reply to this) (Parent)