Marts 12., 2024
| 15:29
|
Comments:
Man liktos, ka viss tas, kam nav epizodisks raksturs, ir neurodiverse. Nu, autisma spektrs, adhd, vārdusakot, viss tas, kas ietekmē visu laiku. Piemēram, ar depresiju vai trauksmi - ar šiem traucējumiem arī pats cilvēks zina, kā ir būt bez tiem (kad nav epizodes). Resp, mood disorders es neskaitītu pie neurodiverse.
Pag šādi tev sanāk ka Alcheimers un Dauna sindroms arī ir neurodiverse.
Es nez par šiem, bet disleksiju, piemēram, es skaitītu, jā.
Lai gan alcheimeru neskaitītu, jo to developo dzīves laikā.
Bet alch. ir hronisks, bez lēkmēm.
Tad diversitāte ir daļa no iedzimtām hroniskām [bez lēkmēm] kondīcijām? Tad jautājums - kura daļa?
alch. totāli var pavadīt psihozes lēkmes, labrīt
un vispār KO
nju nez, man ar trauksmi ir tā, ka tas, ka es zinu, kā ir būt bez, nenozīmē, ka mana eksistence "bez trauksmes" nav pārsātināta ar "ok ok ok tagad izdarīsim tā, lai nav trauksmes" vai "ok šis ir tas, ko es varu un kas man nesagādā trauksmi, neiešu tur, kur ir trauksme un būšu normāla, nevis superdiversa"
un es gan neesmu spečuks par mood disorders, bet tas viens, ko es esmu papētījusi, ir visnotaļ "alternatīva smadzeņu fizioloģija visu laiku", nevis "mums te bija epizode, pārgāja, tagad atkal esam normāli" t.i., nosacīts "normalitātes" stāvoklis, protams, ir iespējams, bet tas nenozīmē, ka visas smadzenes nav neirodiversas arī tad, kad cilvēks "uzvedas normāli" & lifehacks, kas ļauj šo "normalitāti" uzturēt un saglabāt, absolūti nosaka "normalitātes" posmu uzvedību pat vairāk nekā "epizožu" posmus.
līdzīgi kā, nez, ja cilvēkam nav kājas, tad tu neteiksi, ka viņš ir pilnīgi normāls tad, kad guļ, un kļūst par bezkājainu tikai tad, kad stāv
Protams, visam te piekrītu, vienkārši tas ir tas, kā es esmu sapratusi to vārda lietojumu, pat ja tā definīcija nav gluži bulletproof.
ah sorry par toni
nu, t.i., "neirodiverss" basically ir tipa "pierunāsim sabiedrību akceptēt nekaitīgus-un-potenciāli-noderīgus atšķirīgos, un lai tie, kuri ir atšķirīgi atsevišķos posmos vai veidos, kas citiem liekas bīstami vai šausmīgi vai dehumanizējami, paliek nākamie rindā, pofikkkk?
līdzīgā kārtā autisma un adhd cilvēki tak arī kaut kādās situācijās funkcionē pilnīgi "normāli"
Neesmu speciālists, bet man liekas, ka trāpīts kā ar āmuru pa naglu.
Man ir gan adhd, gan trauksme, un šīs lietas nevarētu būt atšķirīgākas. Adhd reāli nosaka tavu personību - man ir ilgā un sāpīgā veidā nācies saprast, ka es neesmu slinks, bet ka es vienkārši nekad nebūšu "produktīvs" konvencionālā nozīmē, un ka man jāmācās izmantot savus "iedvesmas" brīžus, lai darītu tās dziļās lietas, kas mani padarīs noderīgu sabiedrībai par spīti zemajai produktivitātet.
Trauksme, no otras puses, ir izrādījuises pilnībā menedžējama lieta, kopš saņēmos meklēt profesionālu palīdzību (un jau vēlāk, - iemācījos meditēt).
nēnu trauksme, es pieņemu, arī var būt kā depresija tipa ja cilvēkam ir depresīvs stāvoklis pēc tam, kad kaut kas ir zaudēts, tad tas ir "ok, izdzīvojam bēdu, būs labi", vai ja cilvēkam ir trauksme no publiskas uzstāšanās, bet "ok, pāris reizes veiksmīgi uzstājamies, būs labi", tad tā diez vai ir neirodiversitāte
bet ja cilvēkam ir tāda smadzeņu fizioloģija, ka depresijas (vai trauksmes) epizodes var parauties no minimāliem trigeriem vai šķietami pat bez tiem, tad es nez
(nu labi, es ar to negribēju teikt, ka "trauksme ir neirodiversitāte", jo to, redz, es arī varonīgi menedžēju... bet nu tā jau mēs daudz ko menedžējam, es nezinu, vai "šis nav menedžējams" ir izšķirošs kritērijs)
Tici man, es zinu, kas ir "trauksme", nerunāju par "trauksmi no publiskas uzstāšanās". :D
tas nebija domāts kā Tavas trauksmes pieredzes noniecināšana
vairāk par to, ka vai cilvēkam, kuram ir trauksme, nav iespējams atrast kaut kādu dzīves versiju, kurā trauksmi nav "jāmenedžē" visu laiku jo skaidrs, ka cilvēki ar jokainu psihes uzbūvi kaut ko nomenedžēs, kaut ko nenomenedžēs, teorētiski taču varētu būt personāžs, kuram tipa ir ADHD, bet tik vieglā formā, ka absolūti menedžējams ar pareizo pieeju, bet trauksme ir pilnīgi paralizējoša un kaut kādas funkcijas atņemoša, ne?
vai tādā gadījumā cilvēks ar "izteiktu ADHD un menedžējamu trauksmi" ir neirodiverss, bet cilvēks ar "menedžējamu ADHD un izteiktu, pastāvīgi draudošu trauksmi" nav? ja tā, tad kāds ir Tavs pamatojums šādam nošķīrumam?
Kā jau teicu - galīgi neuzskatu sevi par autoritāti, un viss teiktais ir secināts no pētījuma ar izlases apjomu 1. :) Vienkārši ļoti norezonēja miligrami teiktais ar to kā jūtos.
Es teiktu tā - trauksme ir kā lauzta kāja. Kaut kas, kas "sāp" un traucē, pat ja nezini diagnozi. Tu nevari skriet, un pat ja negribi skriet, vienmēr neapzināti piedomā kā nesatraumēties vairāk.
Salīdzinājumam, Adhd pats par sevi nav "sāpīgs", to par tādu padara tikai sabiedrības normas (gan ārējas, gan internalizētas). Man nekad nav sāpīgi (tieši pretēji) uz nedēļām iegrimt kādā jautājumā, ignorējot visu apkārtējo, vai darba vietā iet uz mežu pastaigāties. Sāpīgi ir tikai tad, kad Tevi saukā par sliņķi, un kad pats jūties, ka "es būtu varējis tik daudz sasniegt, ja vien būtu vairāk centies".
Nezinu, vai tas makes sense, un varbūt, ka tas vairāk runā par manām sajūtām, nekā par kādu objektīvu realitāti. YMMV.
Ah, okay, tas ir tā kā atšķirība starp impairment un disability, sanāk
(sorry, šis laikam nemeiko daudz sensa, noguris/izklaidīgs) |
|
|