| Comments: |
"Blind trust" jau savā būtībā nekādīgi neiet kopā ar jēdzienu "zinātne".
Un varam pateikties cilvēkiem, kas "blindly trusts science", par otras puses argumentu "es ticu Dievam, tu tici zinātnei - kāda atšķirība? ja neskaita to, ka esmu 100% drošs par savu taisnību".
Kāpēc ne? Nav taču jābūt zinātniekam, lai izmantotu zinātnes atziņas.
Bet vai tad ne par to viss gedymin'a ieraksts? Akla uzticēšanās ir glupa, netakarīgi no tā, kam tu uzticies. Vienmēr ir noderīgi izvērtēt saistītos faktorus un ietekmes. Jebšu, autoru citējot, "neesiet naivi, pielietojiet mazliet skepticisma".
Ja man ir laiks to darīt. Es varu noalgot kādu, kas šo skeptisko izvērtēšanu paveic manā vietā, un tad es akli pieņemu viņa ieteikumus par to, kas ir labs un derīgs un kas ir apšaubāms. :) Principā tā strādā medicīna, kur jaunākos pētījumus izvērtē dažādas valsts un nevalstiskās komisijas, un tad sniedz konkrētas vadlīnijas ārstiem.
Tā mēs pamazām nonākam līdz zinātnes filozofijai, kuru zinātnieki diez ko neieredz. Jo filozofi ir prātotāji, kas principā neko noderīgu nedara, bet tikai uzdod pastulbus jautājumus, uz kuriem īsti nav atbilžu. Piemēram, kā tu zini, ka tu kaut ko zini :D
Es taču savā komentārā pieminēju apstākļu izvērtēšanu? Ja ir noalgota profesionāla komanda, kas kaut ko izvērtē, tad tas ir papildus apstāklis, kas būtiski palielina ticamības koeficientu.
Un, kā klasiķi ir teikuši, es zinu tikai to, ka neko nezinu.
Problēma ir tāda, ka mūsdienu zinātne nav vairs tikai sauss profesionāļu/nērdu darba lauks un ir neatšujama no politiskā establišmenta un lielā mērā ietekmēta no citām ietekmīgām/bagātām privātām organizācijām, tāpēc sfērās, kas vēl ar vien ir stipri ''fuzz'', īpaši visādās neeksaktajās zinātnēs, ir daudz angažēta bullšita.
Tas teikums par ''pats noalgojis'' starp citu labi iekļaujas tajā freimā. :D
Filozofi uzdod pastulbus jautājumus tikai modernajos laikos, jo postmodernisms degradējis filozofiju līdz semantikai un psihodēliskai matu skaldīšanai. Līdz ar renesansi filozofija principā beidzās.
''Kāpēc ne? Nav taču jābūt zinātniekam, lai izmantotu zinātnes atziņas.''
Jā. JA tās ir zinātniskas. Daudzas atziņas, kas mūsdienās tiek afišētas kā zinātniskas, patiesībā nav zinātniskas. Tāpēc arī aicinājums būt skeptiskam. Nez kāpēc attiecībā uz garīdznieku runām skepse modernajiem strādā uz pilnu jaudu, bet kā sāk vervelēt kekss baltā halātā, tā tā tiek ieslēgta miega režīmā.:)
Intereses pēc pajautāšu, kad bija tāds laiks, kad zinātne (jebkāda) bija atšūta no politiskā establišmenta?
Kad kaut kādi ņūtōni tupēja savos pagrabos un vienlaikus studēja fiziku un alķīmiju.
Nopietni runājot - droši vien nekad.
Ha, ha, dzīves beigās Ņūtons bija Karaliskās Biedrības prezidents.
Es īsti neredzu problēmu, ka zinātne ir saistīta ar politiku. Jo kur vien ir cilvēki, tur būs politika. Svarīgi tikai, lai tā būtu labvēlīga politika, nevis traucējoša. Tāpēc kritika vienmēr ir vajadzīga, tomēr ne jau sagrautu, bet uzlabotu zinātni. ;)
Curse of knowledge. Kas kaut nedaudz zinātnisko skepticismu zinošam var šķist akla uzticēšanās, lajiem nereti tieši reprezentē zinātniskumu un izvētītus spriedumus, jo 'wired un ilustrētā zinātnē tā bija rakstīts'. Īsāk sakot, cilvēki ikdienā neiespringst par metodoloģijām un uz peer-review rakstu lasīšanu.
Paldies, citētā rindkopa perfekti atbild uz manu jautājumu, no kura mb spītīgi izvairījās kā tajā pavedienā tā vispār, jau daudzus daudzus gadus. :)
Neiroloģijai iespējams būs augļi, bet tā ir bērnu autiņos un pat nevarētu teikt, ka ir īsti zinātne. Ar smadzeņu elektriskās aktivitātes skeneri kaut kā par maz, lai varētu sākt publicēt teorijas pamatojošus papīrus.
ir, ir zinātne. Zinātnei nav vienmēr jābūt tādai, ko var uzreiz uz maizes uzsmērēt. Higsa daļiņu pētnieku devums arī vēl ilgi nedos nekādu praktisku labumu, ja vispār kādreiz dos.
Ok, lai jau ir. Mūsdienās arī ''gender studies'' ir zinātne.
Es par citu. Neiroloģijas apoloģēts un tradicionālo metožu kritiķis mindbound, aktīvi deklarē, ka pēdējais jāaizstāj ar pirmo. Problēma ir tāda, ka pirmajā ir tieši ZERO atklājumu un šajā gadījumā (pedagoģija), tas nozīmē, ka uz maizes smērēt nav ko. Nevajag izmest sviestu miskastē, ja nav nekā cita, ko uz maizes smērēt, tikai tāpēc, ka ''liekas'' sviests nav īsti veselīgs.
Apgalvojums, ka "neirozinātnē ir nulle atklājumu" (pie tam, cik var saprast no formulējuma, tad "nulle vispārīgi, nevis tikai pedagoģijas sakarā") ir 100% wrong. Sliktāk, it's not even wrong, the initial assumptions, whatever they might be, are wrong.
Es piekrītu, ka ir pamats disputiem par pieejām neirozinātnes atklājumu integrēšanai pedagoģijā, jurisprudencē vai kur citur, bet apgalvot, ka tā kā disciplīna nedod pienesumu izpratnei par smadzeņu darbību/kognīciju, ir vienkārši WTF.
Tā bija hiperbola, piekrītu. Bet nu pasaki tu man kaut dažus praktiskus pielietojumus tiem atklājumiem. Jo tik tiešām, šī nu ir zinātnes nozare,. kurai jēga ir tikai tad, ja to var ''uz maizes smērēt'''.
Nepiekrītu, neirozinātnē fundamentālajiem pētījumiem ir tikpat liela nozīme, cik citās dabaszinātnēs. Kas attiecas uz praktiskiem pielietojumiem, tad šobrīd tos galvenokārt var atrast medicīnā: bioniskās maņu orgānu un ekstremitāšu protēzes, dziļā un transkraniālā smadzeņu stimulācija ar labām sekmēm virknes saslimšanu ārstēšanā, smadzeņu-datora interfeisi un neirālās atgriezeniskās saites sistēmas. Klīnisko testu stadijai tuvojas hipokampa protēze, kam ir paredzams vesels pielietojumu spektrs, sākot ar bojātas attiecīgās smadzeņu daļas protezēšanu un beidzot ar atmiņas augmentāciju un asistēšanu mācību procesā veseliem indivīdiem.
Jā, tevis uzskaitītais ir forša lieta.
Man personīgi problēma sākas tad, kad tu, vai tādi, kā tu izdara kosmiska rakstura postulātus tipa ''viss vecais common sense ir bs, visas tradicionālās vērtības ir bs, JO NEIROZINĀTNE''.
Es tam varu piekrist tikai tad, kad redzu alternatīvas UN labākus rezultātus, kurus pienes tevis pielūgtā zinātne.
Tikai neko tādu jau es neapgalvoju, katrā ziņā ne šīs tēmas sakarā (kur paši pētnieki norāda, ka "šī metodika nedarbojas, bet šīs trīs citas, kuras tieši tāpat šķietami balstās uz common sense, darbojas".
No otras puses, deklarācijas nav tikai faktu, bet arī attieksmes atspoguļojums (sal., piem., joprojām nenorimušo debati par CRISPR moratoriju). To sakot, es neapgalvoju, ka precautionary principle kā tāds būtu atmetams, taču bez proactionary pretsvara tas var ģenerēt stagnāciju un progresa ieilgšanu stipri virs faktiski vajadzīgā izstrādņu, pārbaužu utt. laika daudzuma.
Tāpat kā neapdomīga izmantošana var un neparedzamu laiku sabojāt kādas nozares prestižu.
Vispār dīvaini, ka joprojām neesi sniedzi nekādu empīrisko evidenci, kā tad neirozinātne palīdz audzināt bērnus. Tāpat arī te: "var ģenerēt" - kur empīriskā evidence?
Ārēji piešķirta prestiža izvirzīšana par prioritāti, manuprāt, pati ir evidence tam, ka vismaz mūsu platuma grādos ar zinātnes sociālo procesu ir problēmas; but I digress.
Piemērs evidencei neiro- vai kognitīvās zinātnes ieguldījumu bērnu audzināšanā: manis minētie pētījumi par "mācību stilu" pieeju pedagoģijai. Evidence rāda, ka šī pieeja nav efektīva un ka kopumā nav vērts tērēt pedagogu laiku un līdzekļus tās izmantošanai mācību procesā.
Piemērs evidencei problēmām ar precautionary principa dominētu ZTP: jaunu, eksperimentālu metodoloģiju un tehnoloģiju ilglaicīga "nolikšana plauktā" un neiesaistīšana nākamo pētījumu veikšanā, t.sk. likumdošanas līmenī (piemērs: cilmes šūnu tehnoloģijas, potenciāli topošs piemērs: CRISPR). Piekrītu, ka tas zināmā mērā ir jautājums par attieksmi un pieeju, bet uzskatu, ka tieši zinātniskajam darbam lielā daļā gadījumu varētu daudz dot zināmu prakšu pārņemšana no programmatūras izstrādes (cieši build-debug-test-build cikli, proporcionāli mazāks fokuss uz legacy tehnoloģijām un autoritātēm).
No otras puses, jūtu, ka tā ir pārāk plaša tēma, lai to normāli varētu iztirzāt komentāros. Varu piedāvāt to un citas lietas aprunāt ārpus SC.
''Piemērs evidencei neiro- vai kognitīvās zinātnes ieguldījumu bērnu audzināšanā: manis minētie pētījumi par "mācību stilu" pieeju pedagoģijai. Evidence rāda, ka šī pieeja nav efektīva un ka kopumā nav vērts tērēt pedagogu laiku un līdzekļus tās izmantošanai mācību procesā.''
Kura pieeja nav efektīva? Kura evidence?
Varbūt nav vērts tērēt līdzekļus visādu pseidozinātnieku vervelējumiem, well, unless, you're somehow affiliated with them. *wink*
> "Kura pieeja nav efektīva? Kura evidence?"
"Individuālu mācību stilu" pieeja. Datus un analīzi sk. norādītajos papīros.
Bet individuāls mācību stils nemaz netiek praktizēts mūsu hemisfērā (ja neskaita dažas specifiskas privātskolas vai homeschooling).
Tā kā esi lasījis papīru, tad, no kurienes viņi ņem datus?
Atzīstu, ka man totāls slinkums lasīt attiecīgos papīrus un tāpēc arī atzīstu, ka varu kaut ko nesaprast, bet tev kā stipri above average inteliģentim vajadzētu spēt paskaidrot labāk pat priekš stulbiem zemniekiem kā es.
Acīmredzot tiek praktizēts visai plaši. "Learning Styles: Concepts and Evidence", H. Pashler et al., 2008, Psychological Science in the Public Interest, Association for Psychological Science:
"As described earlier, the concept of learning styles encompasses not only a large body of written materials but also what seems to be a thriving set of commercial activities. The writings that touch on the learning-styles concept in its broadest sense include several thousand articles and dozens of books. These figures may seem surprisingly large, but one should keep in mind the sheer number of different schemes or models of learning styles that have been proposed over the years. For example, in a relatively comprehensive review, Coffield et al. (2004) described 71 different schemes, and they did not claim that their list was exhaustive.
The commercial activity related to learning styles is largely centered around the publishing and selling of measurement devices to help teachers assess individual learning styles; typically, although not always, these devices classify the learner into different style categories. Testing has been recommended by organizations at all levels of education that might be presumed to base their recommendations on evidence. For example, the National Association of Secondary School principles commissioned the construction of a learning-styles test that it distributed widely (Keefe, 1988). Similarly, the Yale Graduate School of Arts and Sciences (2009) currently maintains a Web site that offers advice for Yale instructors; the site informs visitors that "college students enter our classrooms with a wide variety of learning styles." The site goes on to recommend that instructors determine their own "modality of learning" as well as assess their students' learning styles and make their instructional choices accordingly.
Furthermore, the learning-styles concept is embraced in a number of current educational psychology textbooks. [..]"
No izlasītā man kopumā rodas iespaids, ka "mācību stilu" metodoloģija ir izteikti populārāka ASV, taču tas neko nemaina pašā uzstādījumā.
Bet vispār es te lasu un secinu, ka ar dažiem izņēmumiem, komentāri ir visnotaļ neizprotami. Kā var uzskatīt, ka neirozinātne neko nepienes, vai nav zinātne? Tiesa, tā ir asemblēta un retā truly interdisciplinārā nozare, un arī tiesa, ka, piemēram, HBP apakšprojekti piedzīvo dažādus inter-disciplinārus kuriozus un rivalry.
Piedāvāt, ka zinātnes filosofija nekam neder, vai, ka sociālajām zinātnēm būtu jāveic kvalitātīvi identiski eksperimenti un atklājumi kā STEM, ir wtf? Markss, starp citu, joprojām ir the theorist, izturējis visu postmoderno grand-narratives kritiku, tāpat kā daudzi citi. Tagad vnk daudz kas ir skaidrāks, lielā mērā pateicoties tik ļoti peltajai postmodernajai kritikai, kas ievadīja radikālu skepticismu soc. zin. un humanitārajos.
Kas attiecas uz 'fiziķi pre liriķi', atļaušos iepostēt, kā šo interpretēja Levi-Strauss:
"This is one fundamental weakness— and perhaps also the fundamental greatness—of the humane sciences; that all problems pertaining to humankind are ultimately problems for humankind. There is no problem, however small, that does not concern each of us, because our life interests, our personal history, our temperament, our prejudices are immediately implicated in every problem. This is probably the reason why the social sciences should not pretend to reach truth, which is probably impossible of attainment, but more modestly some amount of wisdom—the achievement of which is supremely difficult, as a matter of fact. But if we are able to make even some limited progress towards wisdom, then we may be—and this is perhaps our advantage—we may be more ready to resign ourselves to the general truth that science will remain forever incomplete."
Attiecībā uz pirmo paragrāfu es tikai pārstāstīju Skota Āronsona rakstīto, tai skaitā par Freidu un Marksu (vispār jau man arī tas liekas mazliet šaubīgs piemērs). Ka "neirozinātne nav zinātne" - tā, liekas, izsakās tikai gnidrologs un nav skaidrs cik lielā mērā viņš tā arī domā un cik lielā mērā troļļo. Man grūti ņemt nopietni daudz ko no viņa teiktā neatkarīgi no tā. Tēma ir par kaut ko citu, ka neirozinātne & sociālās zinātnes rada mītus, un neiro- pagaidām vispār ir tālu no prakses (par ko mindboundam kā zināmā mērā speciālistam tika dota iespēja izteikties, bet viņš tā arī nenosauca nekādus pretpiemērus).
Vispārīgajam apgalvojumam es pat piekrītu, neirozinātnē šobrīd ir izteikts fokuss uz teoriju un fundamentālajiem pētījumiem, un galvenais prakses virziens ir medicīnā (BCI, DBS, bioniskās protēzes utt.). Pat šajā pētījumā par "mācību stiliem" primārā sfēra ir kognitīvās zinātnes un psiholoģija, nevis neiro (jo pētījums īsti neprasa nolaisties "zobratu" līmenī, pietiek ar skolnieku performances analīzi pie dažādām pieejām mācību procesam).
Par mītiem gan iebildīšu, ka tos rada nevis zinātne, bet publika, caur neinformētību par to, kas ir zināms zinātnes līmenī (tas ietver gan pārpratumus par pašreiz apritē esošajām hipotēzēm, gan nepamatotu turēšanos pie vecām un atspēkotām), un tas notiek faktiski visās disciplīnās, ieskaitot fiziku, ķīmiju, bioloģiju utt. Tur arī ir īstā zinātnes žurnālistikas vērtība un vajadzība pēc vēl.
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}