|
7. Jan 2016|19:09 |
Ārēji piešķirta prestiža izvirzīšana par prioritāti, manuprāt, pati ir evidence tam, ka vismaz mūsu platuma grādos ar zinātnes sociālo procesu ir problēmas; but I digress.
Piemērs evidencei neiro- vai kognitīvās zinātnes ieguldījumu bērnu audzināšanā: manis minētie pētījumi par "mācību stilu" pieeju pedagoģijai. Evidence rāda, ka šī pieeja nav efektīva un ka kopumā nav vērts tērēt pedagogu laiku un līdzekļus tās izmantošanai mācību procesā.
Piemērs evidencei problēmām ar precautionary principa dominētu ZTP: jaunu, eksperimentālu metodoloģiju un tehnoloģiju ilglaicīga "nolikšana plauktā" un neiesaistīšana nākamo pētījumu veikšanā, t.sk. likumdošanas līmenī (piemērs: cilmes šūnu tehnoloģijas, potenciāli topošs piemērs: CRISPR). Piekrītu, ka tas zināmā mērā ir jautājums par attieksmi un pieeju, bet uzskatu, ka tieši zinātniskajam darbam lielā daļā gadījumu varētu daudz dot zināmu prakšu pārņemšana no programmatūras izstrādes (cieši build-debug-test-build cikli, proporcionāli mazāks fokuss uz legacy tehnoloģijām un autoritātēm).
No otras puses, jūtu, ka tā ir pārāk plaša tēma, lai to normāli varētu iztirzāt komentāros. Varu piedāvāt to un citas lietas aprunāt ārpus SC. |
|