No otras puses, deklarācijas nav tikai faktu, bet arī attieksmes atspoguļojums (sal., piem., joprojām nenorimušo debati par CRISPR moratoriju). To sakot, es neapgalvoju, ka precautionary principle kā tāds būtu atmetams, taču bez proactionary pretsvara tas var ģenerēt stagnāciju un progresa ieilgšanu stipri virs faktiski vajadzīgā izstrādņu, pārbaužu utt. laika daudzuma.

(Reply to this) (Thread)

Tāpat kā neapdomīga izmantošana var un neparedzamu laiku sabojāt kādas nozares prestižu.

Vispār dīvaini, ka joprojām neesi sniedzi nekādu empīrisko evidenci, kā tad neirozinātne palīdz audzināt bērnus. Tāpat arī te: "var ģenerēt" - kur empīriskā evidence?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ārēji piešķirta prestiža izvirzīšana par prioritāti, manuprāt, pati ir evidence tam, ka vismaz mūsu platuma grādos ar zinātnes sociālo procesu ir problēmas; but I digress.

Piemērs evidencei neiro- vai kognitīvās zinātnes ieguldījumu bērnu audzināšanā: manis minētie pētījumi par "mācību stilu" pieeju pedagoģijai. Evidence rāda, ka šī pieeja nav efektīva un ka kopumā nav vērts tērēt pedagogu laiku un līdzekļus tās izmantošanai mācību procesā.

Piemērs evidencei problēmām ar precautionary principa dominētu ZTP: jaunu, eksperimentālu metodoloģiju un tehnoloģiju ilglaicīga "nolikšana plauktā" un neiesaistīšana nākamo pētījumu veikšanā, t.sk. likumdošanas līmenī (piemērs: cilmes šūnu tehnoloģijas, potenciāli topošs piemērs: CRISPR). Piekrītu, ka tas zināmā mērā ir jautājums par attieksmi un pieeju, bet uzskatu, ka tieši zinātniskajam darbam lielā daļā gadījumu varētu daudz dot zināmu prakšu pārņemšana no programmatūras izstrādes (cieši build-debug-test-build cikli, proporcionāli mazāks fokuss uz legacy tehnoloģijām un autoritātēm).

No otras puses, jūtu, ka tā ir pārāk plaša tēma, lai to normāli varētu iztirzāt komentāros. Varu piedāvāt to un citas lietas aprunāt ārpus SC.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

''Piemērs evidencei neiro- vai kognitīvās zinātnes ieguldījumu bērnu audzināšanā: manis minētie pētījumi par "mācību stilu" pieeju pedagoģijai. Evidence rāda, ka šī pieeja nav efektīva un ka kopumā nav vērts tērēt pedagogu laiku un līdzekļus tās izmantošanai mācību procesā.''

Kura pieeja nav efektīva? Kura evidence?
Varbūt nav vērts tērēt līdzekļus visādu pseidozinātnieku vervelējumiem, well, unless, you're somehow affiliated with them. *wink*

(Reply to this) (Parent) (Thread)

> "Kura pieeja nav efektīva? Kura evidence?"

"Individuālu mācību stilu" pieeja. Datus un analīzi sk. norādītajos papīros.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet individuāls mācību stils nemaz netiek praktizēts mūsu hemisfērā (ja neskaita dažas specifiskas privātskolas vai homeschooling).
Tā kā esi lasījis papīru, tad, no kurienes viņi ņem datus?

Atzīstu, ka man totāls slinkums lasīt attiecīgos papīrus un tāpēc arī atzīstu, ka varu kaut ko nesaprast, bet tev kā stipri above average inteliģentim vajadzētu spēt paskaidrot labāk pat priekš stulbiem zemniekiem kā es.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Acīmredzot tiek praktizēts visai plaši. "Learning Styles: Concepts and Evidence", H. Pashler et al., 2008, Psychological Science in the Public Interest, Association for Psychological Science:

"As described earlier, the concept of learning styles encompasses not only a large body of written materials but also what seems to be a thriving set of commercial activities. The writings that touch on the learning-styles concept in its broadest sense include several thousand articles and dozens of books. These figures may seem surprisingly large, but one should keep in mind the sheer number of different schemes or models of learning styles that have been proposed over the years. For example, in a relatively comprehensive review, Coffield et al. (2004) described 71 different schemes, and they did not claim that their list was exhaustive.

The commercial activity related to learning styles is largely centered around the publishing and selling of measurement devices to help teachers assess individual learning styles; typically, although not always, these devices classify the learner into different style categories. Testing has been recommended by organizations at all levels of education that might be presumed to base their recommendations on evidence. For example, the National Association of Secondary School principles commissioned the construction of a learning-styles test that it distributed widely (Keefe, 1988). Similarly, the Yale Graduate School of Arts and Sciences (2009) currently maintains a Web site that offers advice for Yale instructors; the site informs visitors that "college students enter our classrooms with a wide variety of learning styles." The site goes on to recommend that instructors determine their own "modality of learning" as well as assess their students' learning styles and make their instructional choices accordingly.

Furthermore, the learning-styles concept is embraced in a number of current educational psychology textbooks. [..]"

No izlasītā man kopumā rodas iespaids, ka "mācību stilu" metodoloģija ir izteikti populārāka ASV, taču tas neko nemaina pašā uzstādījumā.

(Reply to this) (Parent)