making sense [ieraksti | vēsture | ko es lasu | par mani]
gedymin

[   par mani   ]
[   arhīvs   ]

SSC minētais eksperiments ar kaķīšiem un līnijām (no 3:30) [24. Sep 2017|13:51]
[Tags|, ]

SSC minētais eksperiments un kaķīšiem un līnijām
saite4 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[24. Jul 2017|13:20]
[Tags|, ]

Visu attīstību apraksta sigmoīdas, kas maskējas par eksponentēm.
... tālāk ... )
saite24 nospiedumu|atstāt nospiedumu

Zinātnes studijas (doktorantūra) minimāli uzlabo loģisko un statistisko intuīciju [27. Mar 2017|11:34]
[Tags|]

Šis laikam ir reposts, bet nevaru atrast iepriekšējo iterāciju.
... tālāk ... )
Augsts IQ nepalīdz. Formālās loģikas kursa apgūšana nepalīdz. Statistikas kursa apgūšana palīdz. (Avots.)

Kā man liekas, iemesls ir tas, ka the softer the science, the more attention is drawn to the methodology (in peer reviews etc.). Kā arī - jo vairāk strādā tieši ar cilvēkiem (klīniskajiem pētījumiem pat hard sciences metoloģija ir ļoti nopietna.).

Inženierzinātnēs ir tieši pretējais mindsets - strādājošs demo bieži vien tiek vērtēts augstāk par dziļu teorētisku analīzi.

Secinājums #1: Kritiskā domāšana nav vienkārša - vai tiešām ir vērts mēģināt to mācīt skolās?

Secinājums #2: Kritiskās domāšanas diskusijās vairāk uzticēties psiholoģijas profesoriem, nevis ķīmijas profesoriem.

Secinājums #3: Iespējams, tas izskaidro, kāpēc tik daudz inženieru ir ar noslieci uz pseidozinātniskumu.
saite5 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[4. Jul 2016|20:29]
[Tags|]

Visas zinātnes* ir līdzīgas, bet matemātika citāda. Ja esi iemācījies principus vienā nozarē, tad vienīgais lielais šķērslis read only režīmā piekļūt citai nozarei būtībā ir svešās nozares specifiskie termini. Ir reālistiski mēģināt lasīt un saprast publikācijas vai disertācijas, paralēli gūglējot nepazīstamos terminus. Matemātikā virspusēji skatoties ir līdzīgi, tikai atšķirība ir tāda, ka viena matemātiska termina apgūšana var prasīt mēnešus vai gadus. Matemātikas termini apraksta kaut kādā ziņā būtiski jaunus objektus / domu tēlus, nevis intuīcijai jau pazīstamas lietas.

Matemātiķi ir zinātnieku zinātnieki: ... tālāk ... )
saiteatstāt nospiedumu

[3. Jul 2016|15:50]
[Tags|]

Zinātne nav neieinteresēta vērošana un objektīva aprakstīšana. Zinātne ir ideju tirgus. Vismaz tāda ir tās ir prakse modernajā "publish or perish" laikā - jūsu popkultūras izveidotais priekšstats par zinātniekiem ir nepareizs, es to galvoju. Nav tādu masveidā zināmu zinātnes prakses attēlojumu, pat ne tik aptuvenā līmenī, kādā Silicon Valley parāda IT kompānijas (arī long overdue).

... tālāk ... )

Mani reiz tas kaitināja, man likās, ka objektivitātes trūkums zinātnes praksē ir - kā lai saka - trūkums? Tagad es apzinos, ka drīzāk tā ir dabiskā lietu gaita. Tāpat kā ar politiskajām diskusijām - ir jēga hipotētiskas pozīcijas A aizstāvēšanu uzticēt cilvēkam, kurš dziļi tic pozīcijai A, savukārt A trūkumu aprakstīšanu uzticēt B-istam - tā vietā, lai meklētu "objektīvu un bezkaislīgu" tribunālu A un B relatīvo priekšrocību un trūkumu izsvēršanai.
saite3 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[29. Jun 2016|23:00]
[Tags|]

Zinātne - tas ir kaut kas cits. Vispārējais sabiedrības pastāvēšanas mods ir patērēšana. Kopš bērnudārza notiek sacensība par būšanu labākajam patērētājam - sākumā izrādot vecāko nopirktās mantiņas un drēbes, pēc tam pusaudža vecumā salīdzinoties ar mūzikas gaumi, stilu un pat draugu izvēli. (Cool kids tusē viens ar otru ne /tikai/ kaut kādas dziļas iekšējās saskaņas dēļ, bet lai viens otram un citām grupā izrādītu savu piederību cool kids grupai.) Pieaugušajiem fokuss mainās - salīdzināties vairs nav tik aktuāli, tāpēc mēs patērējam, lai izklaidētos.

Tad daži sāk nodarboties ar zinātni un pēkšņi nonāk pilnīgi citā pasaulē: tādā, kurā vari nodarboties ar kaut kādu mazāko sīkumu, kurš nevienam ārpus tavas jomas neinteresē, pie tam nodarboties ar to gadiem, un būt tikpat veiksmīgs kā pētnieks tēmā, kura pastāvīgi ir mediju fokusā. Vēl vairāk, pārāk liela publicitāte pārējo akadēmiķu vidū rada skepsi biežāk nekā skaudību.
Sabiedrībai nesaprotams / mazsaprotams darbs tiek uzskatīts par attaisnojamu un vajadzīgu, ja vien tas risina "īsta problēmas" pēc peer expertu domām. Jā, "neinteresantu" darbu nevar publicēt Nature vai Science, un tie zinātnieki, kas risina tikai tādas neinteresantu problēmas, nekļūst slaveni. Bet ierindas zinātnieku ir daudz vairāk nekā slavenību, un tas ir normāli. Pat ierindas zinātnieks (tāds, kāda disertācijas aizstāvēšana aprakstīta te: http://www.refal.net/zashchita.html) tomēr dod nelielu ieguldījumu pasaules zināšanu palielināšanā - kas ir daudz vairāk, nekā var par sevi var teikt gandrīz jebkurš cits, piemēram, žurnālists, skolotājs, uzņēmējs vai politiķis. Sleja par aktuālām sabiedrības problēmām izraisīs daudz lielāku viļņošanos nekā pētījumus par CO2 līmeņa ietekmi uz sūnu fotosintēzi, kuru izlasīs divi trīs, bet sūnu fotosintēze atšķrībā būs aktuāla arī pēc miljons gadiem.

Problēma ar zinātni ir cita - ja patērējot vai reflektējot mēs varam zināmā mērā kļūt par to, kas vēlamies būt (vai vismaz projicēt savas vēlmes uz to), tad zinātne simply does not care about you. Zinātniskajos rezultātos ir labākajā gadījumā tikai niecīgs pētnieka personības nospiedums. Jā, zinātne rada, bet radītais nevis emanē no radītāja iekšējās pasaules kā mākslā, bet tiek "noskaldīts" no objektīvi pastāvoša realitātes granīta. Laboratorijas darbs ir soul crushing tieši šīs alienation dēļ.
saiteatstāt nospiedumu

[8. Feb 2016|21:11]
[Tags|]

Uz četriem mēnešiem esmu oficiāli kļuvis par zinātnieku LV. Aizdomājos, ka it kā jau zinātne - tas ir labi, bet labus selling pointus zinātnei LV vispārējās globalizācijas laikā atrast ir grūti. Zinātne ir dažāda - motivācija attīstīt inženierzinātni un citus praktiskos virzienus ir daudzmaz skaidra, tāpat kā arī tas ir skaidrs ar letoniku un citām lietas, ko neviens latviešu vietā nepētīs, bet par fundamentālo zinātni sabiedrībai vienmēr ir jautājums.

Izlasīju Stradiņa runu "Vai Latvijas Republikai ir vajadzīgi zinātnieki?", bet īpaši gudrāks nekļuvu. Kā politiķa runā, pateikts daudz kas, īsti nepasakot neko.

"Arī mazai valstij nedrīkst būt maza zinātne, sīka zinātne, dažos sektoros jāuztur pasaules līmeņa zinātne, bet atcerēsimies arī, ka dižkoki, lielās priedes neaug bez pameža, kuru laiku pa laikam paretina." - ok, pamatojums? valsts prestižs? iespējams, ka tā celšanai būtu finansiāli izdevīgāk ieguldīt sportā vai eirovīzijā, neesmu rēķinājis, galu galā, no patriotisma viedokļa nav īpaši svarīgi, vai citu valstu vidū izceļamies, piemēram, ar īpaši ātru šļūkšanu pa ledus reni vai jauniem atklājumiem obskūrās nozarēs.

"zinātne dod sabiedrībai kritisko domāšanu, dod sabiedrībai spriedumus, ne aizspriedumus, ir sabiedrības brieduma un profesionalitātes garants, ir savā ziņā demokrātijas un brīvdomības, kopā ar reliģiju arī ētikas garants, vismaz tam tā būtu jābūt. Tā ir aksioma – katrai civilizētai valstij ir jāuztur kaut neliela, bet sava zinātne." - šis šķiet ir tuvākais pamatojumam, bet arī būtībā ir emocionāls apgalvojums, kas maz pamatots faktos (ASV zinātne ir pati krutākā, bet tauta balso par Trampu, un ar zinātni nodarbojas pamatā imigranti).

BTW, Gnidrologam patiks šis citāts: "Zinātne būtībā ir amatnieka darbs [..] inovatīvā zinātne ir smalka, augstākā stila amatniecība šī vārda ideālajā nozīmē."
saite4 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[4. Feb 2016|17:10]
[Tags|, ]

Autonomous driving's biggest problem is addressing all the corner cases--all the strange things that happen once per 10,000 or 100,000 miles of driving. Machine learning is good at getting your performance from 90% accuracy to maybe 99.9%, but it's never been good at getting us from 99.9% to 99.9999%
tieši tāpēc mašīnmācīšanās, uz statistiku balstītā tulkošana utt. "big data" metodes nekad nespēs notvert cilvēku ģenialitāti, jo pietiekoši daudz datu būs tikai par "vidējo cilvēku", par normas robežās esošiem sasniegumiem.
saite6 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[1. Feb 2016|21:00]
[Tags|, ]

Tātad. Datorikā ir daudz slavenu problēmu, kuras neviens nemāk efektīvi atrisināt. Var ievērot, ka tās ir visnotaļ praktiskas problēmas. Bet tas savukārt nozīmē, ka tādu problēmu instances mums dzīvē apkārt ir papilnam un cilvēki tās kaut kā spēj atrisināt. Paradoksāli? Viena teorija ir tāda, ka cilvēki risina grūtos (un ne tikai) uzdevumus pēc "probably approximately correct" metodes - tas ir, iznākums "ar labu varbūtību ir aptuveni pareizs". Datori, kā zināms, ir labāki par cilvēkiem. Līdz ar to datori spēj atrisināt ne tikai "ar varbūtību pareizi" (Montekarlo algoritmi), bet arī "pilnīgi pareizi, tikai varbūt ļoti lēni" (Lasvegasas algortimi).... tālāk ... )
saite1 nospiedums|atstāt nospiedumu

science blogging [31. Jan 2016|20:59]
[Tags|]

Pirms pāris gadiem sapratu, kāda jēga ir no datorikas. Tā ir key enabling technology. Tas ir, noder tik lielā mērā, cik lielā mērā ir praktiski derīga citām jomām. Līdz ar to sāku skatīties uz tām jomām, kas datorikai "neatduras sevī", bet reālajā pasaulē. Vēlams fiziskajā pasaulē, jo tā tomēr ir mazāk mainīga nekā sociālās lietas. ... tālāk ... )
saite1 nospiedums|atstāt nospiedumu

[16. Jan 2016|12:13]
[Tags|]

Why (almost) everything you know about food is wrong - kā papildinājums manam iepriekšējam ierakstam par zinātni.

Uz novērojumiem balstītu pētījumu galvenais trūkums salīdzinājumā ar kontrolētiem gan ir nevis tas, ka they're a lot less precise and noisy, kā raksta žurnālists, bet nespēja noteikt kauzalitāti, jo vispārīgajā gadījumā novērot var tikai korelācijas, nevis cēloņsakarības - bildē iejaucas slēptie mainīgie.
saite3 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[13. Jan 2016|23:01]
[Tags|]

Skalojot kaklu ar sālsūdeni, atcerējos "mītu" par to, ka dažādas mēles daļas uztver dažādas garšas. Tas man tika mācīts skolā, atšķirībā no nesen piesauktā mīta par dažādiem mācīšanās stiliem. Mani skolotāji gan uzskatīja, ka mācīšanās stilam un mērķiem visiem jābūt vienādiem. Droši vien tas mīts mani ir kaitīgi ietekmējis, bet sakiet, ko gribat - mēles priekšējā daļa tomēr sāļumu jūt izteiktāk.

Apbrīnojami man liekas kas cits - ka sāļās un skābās garšas mūsu ķermenī ir realizētas tik vienkārši. Sāļš nozīmē vairāk Na+ jonu. Skābs - latviski tas attiecas gan uz sour, gan acid - un acid nozīmē vairāk H+ jonu (nu, kā jau zināms, pH līmeni nosaka H+ jonu proporcija, un zemāks pH nozīmē vairāk jonu). Joni iekļūst nervu šūnās caur jonu kanāliem, bet jonu kanāli - tas jau ir tāds standarta būvklucītis bioķīmiskajās sistēmās, jo šūnas membrāna ir kā šūnas robeža, līdz ar to šūnai vajadzīgi kaut kādi robežkontroles punkti, kuri laistu iekšā vēlamos imigrantus un paturētu laukā nevēlamos. Līdz ar to sāļa/skāba vide gluži vienkārši caur jonu kanāliem sadzen garšas šūnās iekšā daudz pozitīvo jonu. Bet daudz pozitīvo jonu (depolarizācija) savukārt ir standarta veids, kādā neironi tiek aktivēti (kā jau visiem zināms, vai ne). Depolarizācija -> aktivācija -> repolarizācija, un CNS virzienā ir nosūtīts signāls, bet jonu ievākšana garšas kārpiņā var sākties no jauna. Praktizējošiem dziedniekiem un uztura speciālistiem varu ieteikt sāļu un skābu saukt par enerģētiski pozitīvi lādētām garšām.

Sarežģītāk ir ar saldu/rūgtu/umami garšu. Rūgtās garšas receptori ne tikai ir daudz kompleksāk uzbūvēti, bet to vispār ir n-tie veidi - cilvēkiem esot 43 gēni, kas kodē specifiski dažāda veida rūgtās garšas receptorus vien. Ja kāds rakstītu programmas kodu cilvēka bioķīmijas simulatoram, sāļā un skābā garša tajā būtu realizētas kā pāris 10 rindiņu funkcijas, bet rūgtā garša - kā atsevišķa bibliotēka ar vairāku megabaitu lielu bināro failu. Iemels, protams, ir nepieciešamība atpazīt dažādas indes.

Interesanti, vai ir iespējams atšķirt sajūtas no dažādiem rūgtās garšas receptoriem? Var sajusties apdalīti - tik daudz receptoru veidu, bet garša tikai viena, pie tam nepatīkama. (Vēlamā reakcija atpazīšanas gadījumā no evolūcijas viedokļa galu galā tad ir viena - izspļaut. Izgaršot un atšķirt nav vajadzīgs.) Ja vēl salīdzina ar redzi (ir tikai no divām līdz četrām dažādām pamatkrāsām) un pat ožu - receptoru veidu tām ir daudz mazāk, bet sajūtu gamma tik daudzkārt plašāka... Līdzīgi kā ar smadzeņu sāpju un baudas apgabalu izmēriem, mūsu bioloģija mūs ir apdalījusi.
saite1 nospiedums|atstāt nospiedumu

Don't (blindly) trust in science [7. Jan 2016|12:35]
[Tags|]

Mūžīgajā "fiziķi pret liriķi" strīdā ir tāds arguments par eksakto zinātņu pārākumu - ja kāds aizceļotu laikā uz 1950. gadu, nonāktu kādā koledžas kampusā un pajautātu tur esošos nosaukt savas nozares izcilākos zinātniekus, tad fiziķi droši vien nosauktu Einšteins vai kvantu mehānikas cilvēkus, biologi Darvinu, utt. Humanitārie savukārt nosauktu Freidu un Marksu. Ja pirmie mums joprojām liekas labs trāpījums un viņu teorijas no šodien viedokļa joprojām ir visumā pareizas, tad otro teorijas ir visumā apgāztas.

Var paturpināt un konstatēt ka psihologi 50-tajā gadā bija sajūsmā par B. Skineru, uztura zinātnē valdīja Linusa Pauliga iedvesmotais C vitamīna kults, utt. - uzskati, kuri kopš tā laika ir pierādīti kā aplami vai kaitīgi.

Visādas fancy diētas un citas uztura dīvainības, kuras tiek apsmietas Ksenijas blogā pamatā nav nākušas no nekurienes, bet ir balstītas uz seniem neapstiprinātiem zinātniskiem pētījumiem. (Nevar pat teikt "apgāztiem", jo apgāzt kaut zinātnē ir ļoti grūti - parasti tas prasa pierādīt negatīvu rezultātu.) Fancy diētas nāk no grāmatām, kuras publicē cilvēki ar Ph.D. medicīnā vai saistītās jomās, nevis "doktors" Dīpaks Čopra, tieši tāpat kā dažādu "neiromītu" saknes ir senās un nepierādītās akadēmiskās teorijās.

Ja jums nākošreiz gribas vadīties pēc kāda jaunākā zinātniskā atklājuma, lai piemēram, audzinātu bērnus, izvēlētos pārtikas piedevas vai izteiktu viedokli par sabiedrībā notiekošo, atcerieties, ka zinātniski pierādījumi papilnam ir gan homeopātijai, gan psi spēkiem, gan beigta laša spējai atpazīt emocijas fotogrāfijās, bet 88% vadošo pētījumu par pretvēža zālēm un 50% pētījumu eksperimentālajā psiholoģijā nevar tikt atkārtoti pat piedaloties pašiem autoriem; kad slavens psiholoģijas profesors atzīstas sistēmiskā rezultātu viltošanā daudzu gadu garumā (rezultātu, kuri cita starpā nonākuši masu mēdijos un ietekmējuši sabiedrības viedokli tādos veidos, ko var tikai mēģināt minēt). Īsi sakot, esam laikā, kad "lielākā daļa zinātnisko atklājumu ir nepatiesi".

No mindbounda pielinkotā raksta redzams, ka domājoši zinātnieki piekrīt man un neatbalsta neirozinātnes izmantošanu audzināšanā:
Following a conference in Santiago, Chile, on Early Education and Human Brain Development in 2007, 136 scientists signed a declaration that stated “neuroscientific research, at this stage in its development, does not offer scientific guidelines for policy, practice, or parenting.” Although few would disagree with this statement, its sceptical tone is clear. The editorial article that reported the declaration stated that brain research was “not ready to relate neuronal processes to classroom outcomes” and referred to the possibility of generating popular misunderstandings about the brain as a “serious downside” to this venture.
Rezumējot es gribu teikt: neesiet naivi, pielietojiet mazliet skepticisma.
saite31 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[14. Dec 2015|19:27]
[Tags|]

Zinu cilvēkus, kam Īlons Masks ir tāds kā personīgais varonis un role model. Un tādā garā. Nenoliedzu, mēs dzīvojam laikā, kad nodarboties ar tehnoloģijām ir veiksmīga izvēle: objektīvi sarēķinot varbūtības, sanāk, ka tavas individuālās iespējas izmainīt pasauli, ir nesalīdzināmi lielākas tad, ja esi lielas tehnoloģiju kompānijas direktors, nekā tad, ja esi, piemēram, vis-vis ģeniālākais komponists, rakstnieks vai kādas citas kultūras nozares adepts. Tikai tas, kas reāli notiek pirmajā gadījumā ir nevis "tu izmaini pasauli", bet "tehnoloģijas izmaina pasauli caur tevi". Tavai personībai un vēlmēm nav nekādas lielās nozīmes - tu esi tikai tehnoloģiju izmantots rīks, caur kuru tās chanelē progresu.

Iemesls tā domāt ir vienkāršs - tehnoloģijas konverģē. Aizdomājoties par konkrētu piemēru - sākotnēji tādas datu pārraides tehnoloģijas kā ZigBee (IEEE 802.15.4), WiFi (IEEE 802.11) un Bluetooth bija pilnīgi atšķirīgas. Katrai no tām bija savas unikālas īpašības - ZigBee izcēlās ar zemu enerģijas patēriņu, Bluetooth ar lēkāšanu pa kanāliem un to, ka neatbalstīja mesh topoloģiju - un tā tālāk. Tagad mums jau sen ir Bluetooth Low Energy, un Bluetooth ar multihop/mesh drīz laikam parādīsies; savukārt lēkāšana pa kanāliem ir kļuvusi par daļu no 802.15.4e. Vēl vairāk, cilvēki IEEE darba grupās ir sapratuši, ka sub-GHz frekvenču josla ir labākā zināmiem lietojumiem (Smart City), tāpēc vieni steidz attīstīt atbilstošo 802.11ah standarta papildinājumu, bet citi - atbilstošo 802.15.4g papildinājumu. Komiska sacensība. Kurš "uzvarēs", vēl nav zināms. No otras puses, tas aŗī nav būtiski, jo beigu beigās visi risinājumu saturēs vienas un tās pašas idejas. Paejot pietiekoši ilgam laikam, viss izgudrojamais kādā jomā tiek izgudrots?

No otras puses, "pietiekoši ilgs" ir atslēgvārds. Runājot par matemātiku, nesen internetā vīdēja ziņas par to, ka grafu izomorfisma sarežģītība varētu būt tikusi noteikta - tas ir, ka šī problēma beidzot tikusi noklasificēta pareizajā taksonomijas grupā. (Līdz šim izomorfisms atradās tādā kā pašam sava kategorijā, jo neviens īsti nezināja, kur to likt.) Interesanti ir tas, ka visi "pamati" (matemātiskās metodes) problēmas atrisināšanai varētu būt bijuši gatavi jau pirms gadiem 30. Tas, kas trūka, bija tikai kāda pietiekoši talantīga cilvēka pietiekoši ilgs darbs, un, iespējams, zināma veiksme.
saite33 nospiedumu|atstāt nospiedumu

Kāpēc neirozinātne ir interesanta [13. Maijs 2015|14:45]
[Tags|]

Manas par tēmu ir aptuveni šādas:

* medicīna; depresijas, migrēnas, Alcheimera, Pārkinsona u.c. ārstēšana
* atbildes uz dažādiem perenniāliem filozofiskiem, sociāliem un politiskiem jautājumiem, piemēram, "ar ko īsti sievietes atšķiras no vīriešiem"?
* paškontrole un pašuzlabošana, gan caur zināšanām, gan caur ķīmiju
* better understanding which things I cannot change, and better understanding how to change the things I can change
* hedoniskā imperatīva realizēšana
* pašizziņa un tās radītā garīgā izaugsme

Atšķirībā no fundamentālajiem pētījumiem (fizika utml.), viss šis vismaz man ir interesanti ne tikai ziņkārības, bet personiski nozīmīgā līmenī.

Slikti iemesli neirozinātnei manuprāt ir tie kas šobrīd parādās kā flashy news items. Neirozinātnes nākotne ir tikpat tālu no tiem cik tālu tas veids kādā datori ir izmainījuši pasauli ir no Azimova robotiem.
* Attiecībā uz "domu lasīšanas" ķiverēm, pašreizējās metodes veidošanā neko pat attāli līdzīgu telepātijai (kādu to parasti iedomājas) nespēj dot fundamentālu precizitātes ierobežojumu dēļ;
* "Kiborgu" veidošana ir bezjēdzīga attiecībā uz fiziski veseliem cilvēkiem; redze un citas jau esošās maņas piedāvā vairāk nekā pietiekošu interfeisu cilvēka-datora saskarei;
* Smadzeņu emulācija visticamāk nespēs dot neko līdzīgu reālai pieredzei (iemeslu ir daudz), pie tam draud radīt vairāk problēmu, nekā atrisināt.
saite1 nospiedums|atstāt nospiedumu

[3. Jan 2015|19:55]
[Tags|]

National Character Does Not Reflect Mean Personality Trait Levels in 49 Cultures - vecs Science raksts par to, ka sterotipi par nācijām nav patiesi.

Pētījumā salīdzināti dati par nacionālajiem stereotipiem ar datiem no anketām par reāliem cilvēkiem, kurus aizpildījuši trešās personas, citiem vārdiem "knowledgeable informants", lai kas tas arī būtu (uzraugošie psihologi, draugi, paziņas, kolēģi, ģimenes locekļi?)

Secinājums - nācijas steorotipiem pārsvarā neatblist, bet ja atbilst, tad daudz mazākā līmenī. Piemēram, no visām nācijām kā visapzinīgāko sevi novērtējuši Šveices vācieši - par 28 punktiem apzinīgākus nekā sevi novērtējuši indonēzieši, bet patiesībā starpība ir tikai 8 punkti.
Nozīmīgas atšķirības starp nācijām ir sanākušas, tikai tās ir citādas nekā sterotipos.

Tai pašā laikā atšķirības starp vīriešiem un sievietēm ir sanākušas atbilstošas stereotipiem.
saiteatstāt nospiedumu

[24. Jul 2013|12:16]
[Tags|, ]

Lai arī rakstā tiek apgalvots, ka "dažnedažādos cilvēkus, kas sevi visā pasaulē dēvē par skeptiķiem, vieno tikai viņu racionālās vērtības un iepriekš aprakstītā metodiskā šaubīšanās pieeja", no personiskajiem novērojumiem daudz pamatotāk liekas teikt, ka skeptiķus vieno tieši uzskatu kopa (set of beliefs). Zinot, ka kāds sevi dēvē par skeptiķi, var ar augstu varbūtību prognozēt viņa uzskatus dažādos jautājumos. Nu noteikti jau ar daudz augstāku varbūtību nekā viņa epistemoloģiskās preferences (tādas, kā spriešanā izmantotās metodes).

Tāpēc ir naivi teikt, ka skeptiķi netic laumiņām pierādījumu* trūkuma dēļ. Salīdzinājumam, kādus pierādījumus tipiskais skeptiķis var nosaukt tam, ka pastāv neitronu zvaigznes? Tomēr diez vai viņam ienāk prātā šaubīties, ka neitronu zvaigznes tiešām pastāv (ja viņš vispār par tādām ir dzirdējis).

Tuvāk dzīvei. Kādi ir pierādījumi, ka Maslova piramīda adekvāti apraksta to, ko tā mēģina aprakstīt? Kā ir iespējams zināt, ka vajadzību sadalījums pa piramīdas līmeņiem ir tieši tāds un ne citāds, un kādas ir to savstarpējās attiecības? Kādi bija oriģinālie Maslova argumenti, un kāds šobrīd ir zinātnes konsensuss? Man ir smagas aizdomas, ka reti kurš skeptiķis spētu adekvāti atbildēt uz kaut vienu no šiem jautājumiem. Tai pašā laikā, šādu un līdzīgu psiholoģijas teoriju pieņemšana viņiem nerada nekādu kognitīvo disonanci, neaizdomājoties, vai tiešām tā ir kaut kas vairāk par seksīgu naratīvu. Tai pašā laikā tādai laju skeptiķu universāli noliegtai jomai kā homeopātija var atrast arī zinātisku evidenci kontrolētu studiju veidā.

Skeptiķi grēko ar to, ka nepamana - zinātnes pielietotās metodes nav universālas un ne visur dod labākos rezultātus. "Akla" ticība establišmenta (zinātnieku) viedokļiem šķiet attaisnota tikai klasiskajās dabaszinātnēs, tādās jomās kā ķīmija, un arī ne vienmēr. Dzīve rāda, ka tādās jomās kā uztura zinātne, psiholoģija, ekonomika ar zinātniskām metodēm iegūtie rezultāti ir tikai mazliet virs "common sense" līmeņa, un ievērojami zem atsevišķu spējīgu cilvēku (pēc būtības vizionāru, nevis zinātnieku) sasniegumiem. Es vienmēr ticēšu, ka cilvēks var būt labs skolotājs pat tad, ja viņam nav šajā jomā atbilstošas izglītības - pietiek ar dzīves pieredzi un atbilstošu personību. Atsevišķs jautājums ir tās zinātnes, kas pēta radošās jomas. Literatūras teorijas studijām ir maz saistības ar spēju rakstīt aizraujošas grāmatas.

Tomēr vismaz manā apkārtnē sastopamo "skeptiķu" vidū ir raksturīga pavisam neskeptiska ticība daudz kam īpatnējam. Pirmkārt, tas būtu izglītota un garīgu darbu strādājoša cilvēka pārākums par "vienkāršajiem cilvēkiem". Priekš daudziem maz kas liktos tik graujoši apkaunojoši kā tas, ja viņiem vajadzētu strādāt fizisku darbu. Rezultātā "normāla" attieksme šobrīd ir tāda, ka cilvēki daudz labprātāk izvēlas slikti veikt sava pašreizējā darba pienākumus, nekā (iespējams labi) darīt kaut ko tiešām noderīgu, bet mazāk prestižu.

Reti kas ir tik iracionāls, kā šī pārākuma apziņa. Protams, ka cilvēks ar (eksaktu) izglītību jomā X spēj labāk paveikt darba pienākumus jomā X, bet vai tas padara viņu par labāku cilvēku? Izglītības mērķi šobrīd nav ideālistiski. Šobrīd vadošais, izglītības dotais naratīvs ir tāds, ka cilvēks ir bioloģiski determinēta būtne bezjēdzīgā, pat naidīgā Visumā. Liekas, ka neizbēgamie secinājumi no tādas izglītības ir nevis ideālisms, bet tieši pretējais, apziņa, ka vispirmām kārtām vajag domāt par "me and what is mine", uzlabot dzīvi sev un savai grupai uz citu rēķina. To arī pierāda izglītotu cilvēku darbība, kurā egoisms un alkatība ir ne mazāk novērojami kā vienkāršo cilvēku vidū. No otras puses, izglītoto izpildījumā tie izraisa daudz globālākas sekas.

_________
* - Nav skaidrs, pierādījumi kādā tieši nozīmē tiek prasīti. Vai tā ir juridiskā nozīme - evidence, kas liek tiesai nosvērties par labu vienam vai otram spriedumam, piemēram, nozieguma ierocis vai alibi trūkums? Vai tā ir ikdienišķā un arī zinātnē lietotā nozīme, "arguments, kas pārliecina"? Vai arī formāli loģiskā nozīme - korekti izvesta, bet potenciāli bezjēdzīga spriedumu virkne?
saite15 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[13. Jun 2013|19:58]
[Tags|]

Intuīcija strādā. Man zinātnē vienmēr bijušas lietas, kas radījušas šaubas. Kā notiek organismu pielāgošanās videi? Vai tiešām ģenētika caur tās vienkāršajiem un fiksētajiem mehānismiem + dabīgā izlase spēj tik ātri novest pie dzīvības daudzveidības un sarežģītības? Un vai tiešām visi domu procesi, visa cilvēka būtība ir reducējami uz elektrības kustību pa nerviem un sinapsēm? Zinātne, protams, teica "jā", bet man tas pusapzināti likās aizdomīgi. Sevišķi tad, kad pats mēģināju programmēt ģenētiskos algoritmus un neironu tīklus. Tiem vajag milzīgu apmācības apjomu.

Nu lūk. Un tagad, pateicoties jauniem & jaunuzzinātiem atklājumiem ir kļuvis skaidrs, ka patiesībā tas arī nav iespējams. Ģenētika strādā tikai ilgtermiņā, bet organismu pielāgošanās var notikt un notiek arī vienas vai dažu paaudžu laikā - caur epiģenētiku. Ir dažas sinapses, kas aktivizējas elektriski, bet vairumā gadījumu tās strādā ķīmiski, ar neirotrasmiteru molekulu starpniecībai. Tikai pateicoties neirotransmiteru daudzveidībai, mums ir iespējams piedzīvot visu sajūtu spektru un veikt tik daudz sarežģītu darbību. Mācību grāmatu zinātne kļūdās. Zinātniskā pieeja strādā.
saite11 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[28. Maijs 2013|20:46]
[Tags|]

Neirozinātnes grāmatas iespaidā domāju par to, ka smadzenes atpazīst paternus.
Ja pērtiķim parāda labi pazīstamas figūras attēlu, neironi viņa smadzenēs kļūst aktīvi. Ja parāda tās pašas figūras spoguļattēlu, notiek tas pats (mazākā mērā, bet...)
Pirmkārt, man nav skaidrs, ko vispār nozīmē "pazīstama figūra". Viens neirons, kas aktivizējas tad, ka daudz citu neironu (atbilst klasifikatoriem) ir noteiktā stāvoklī?
Otrkārt, un pats interesantākais, kā tiek panākta klasifikatoru invariance pret spoguļattēlu, un it īpaši pret rotāciju? Vai smadzenes aprēķina Furjē transformāciju, pārveido no attēla domēna uz frekvenču domēnu? Neizklausās ticami. Kādi vēl ir pret rotāciju invarianti lielumi?
saite39 nospiedumu|atstāt nospiedumu

[26. Maijs 2013|19:04]
[Tags|, ]

Evolucionārā psiholoģija ir jaunais freidisms. Pie pietiekamas fantāzijas tā var izskaidrot VISU.

Ņemsim, piemēram, pasakas. "Pelnrušķīte" balstās uz dzīvnieku hierarhijā diezgan bieži novērojamu gadījumu, kad rangā zema mātīte (kuru "knābj" visi, kam nav slinkums, kā piemēram abas pusmāsas un pamāte) paceļas rangā, kad viņu seksuāli selektē augstu stāvošs tēviņš. Šajā gadījumā seksuālā selektēšana overraido standarta, sociālo selektēšanu - tas nekas, ka viņa izglītības trūkuma dēļ nemāk uzvesties vai arī vispār nav necik saprātīga, galvenais, ka smuki izskatās.

Tāpat arī Andersena klasiskās pasakas - mazā nāriņa, neglītais pīlēns. Mazākā mērā kailais karalis. Nāriņa veic mēģinājumu paaugstināt seksuālo pievilcību, veicot plastisko operāciju. Te parādās tas, cik svarīga ir šī piemērotā bioloģiskā partnera atrašana, jo nāriņa no daudz kā atsakās, maldīgi uzskatīdama, ka tādējādi šķitīs iekārojamāka princim. Te parādās arī Andresena pārākums par standarta pasaku autoru, jo Pelnrušķīte tikpat labi varētu būt standarta stulbā blondīne, kamēr nāriņas lielā atsacīšanās liekas cēla un signalizē par viņas piemērotību dzimtas turpināšanai. Neglītais pīlēns protams ir par to, ka dažādās vidēs selekcijas kritēriji ir atšķirīgi, kā arī to, ka tie mainās laika gaitā. Selekcija te gluži vienkārši pielāgojas dabiskajai izlasei. Leduslaikmetā: spalvains = skaists, tam beidzoties: otrādi.

Šīs Andersena pasakas, par nāriņu un citas, balstās uz bioloģiskiem instinktiem. Tieši tāpēc arī rezonē tik spēcīgi. Savukārt pasaka par sērkociņu pārdevēju vismaz man likās sentimentāla un nevajadzīgi cietsirdīga. Tagad skaidrs, kāpēc - jo tur tādas bioloģiskās esences apakšā nav.
saite2 nospiedumu|atstāt nospiedumu

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]