| Ceriņkrāsa |
[Oct. 5th, 2013|02:27 am] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | John Cooper Clarke - I Wanna Be Yours | ] |
Kad biju pavisam maza, lasīšana man šķita maģiskākā lieta pasaulē. Tāpēc naski metos apgūt lasītprasmi un drīz jau kā Belševicas Bille lasīju "visu, kas drukāts" - no vispēdējām sēnalām un žurnālīšiem līdz smagākajiem klasiķiem, atspiedusi pret vēderu, kurā jau sāka veidoties iedobe, pret pusdienu šķīvi par spīti mammas purpināšanai, ka tā tak nepieklājas pie galda. Tā ātri apguvu, ka "būt sievietei" nenozīmē vien zināmu dzimumorgānu konfigurāciju un regulāru nagu lakas ostīšanu, bet pamatīgu šļūkāšanu pa mūžīgu slippery slope un nemitīgu sevis iestudēšanu - tik daudz nepareizību, kas pieļaujamas, tik daudz bezdibeņu, kur grimt visām Hārdija Tesām un histēriskajām Nastasjām Fiļipovnām, un, ja nu tev kas sāp, katrs glancēts žurnāls par nieka gada abonementa cenu gatavs to labot, ziņodams, ka tā tevis pašas vaina vien, jo neproti gana labi epilēt kājas, rīt spermu vai mazāk murkšķēt par savām stulbajām jūtām. Vienīgi par to, ka tev sāpēs citādi un varbūt pat vairāk, kad būsi vērtīga vien ar to, ka tev būs gludas kājas un mute pārāk aizņemta ar spermu, lai murkšķētu par savām stulbajām jūtām, neviens plaši neraksta, droši vien tāpēc, ka sievietes jau vispār neprot rakstīt, zinieties, un citiem cilvēkiem tādi nieki neinteresē.
Šodien, piemēram, lasīju rakstu par mūsdienu popzvaigznēm - Mailijām un citām mailītēm, kas izģērbjas vien šoka dēļ, bet nekur tālāk par šoku netiek, uzkāpj uz ziepju kastes ar savām pseidogrebenēm vien tādēļ, lai stāvētu ieplestām acīm, nevis vārītu īstas ziepes, un viss viņu vēstījums pasaulei ir vien "papletiet makus tikpat plati, cik mēs kājiņas". Tad vēl skatījos bildītes ar Merilinu vienā no viņas pēdējām fotosesijām, puskailu, tik skaistu, tā, ka nevis skaties kā uz gaļas gabalu un ar acīm izsver pupus un pakaļu, bet skaties un mīli, un jūties empātiskāks, siltāks un tuvāks pasaulei, kurā tāds skaistums nezin kur var uzrasties un tikpat ātri pazust.
Pavisam agrīnajos pusaudžgados man bija drūmīgas ceriņkrāsas topiņš, kas atkailināja vēderu. Es, visticamāk, izskatījos ļoti labi, cik varu sazīmēt no tā laika atlikušajās fotogrāfijās, bet ātri izaugu, iemācījos savu ķermeni nīst, saredzēt ar nemitīgu mērlentas žņaugu ap vidukli, iedomu draugu vietā piejaucēju iedomu celulītu, centos ietīt sasodīto ķermeni maisveida lupatās, lai pašai nebūtu tas jāredz, bēgt "garīgajā dzīvē", kur Hamfrijs Bogārts nekad neizmirsīs Parīzi un Rita Heivorte vienmēr novilks tikai vienu cimdu.
Tikai nesen svaros kāds pareizi salicis atsvarus, un ķermenis nu ir vien ķermenis, kas nes smagumus sasprindzis, kauc pēc miega vakaros, pieglaužas, sasilst, uzkāpj uz piekto stāvu neelsdams; turklāt pēc kārtīgas darba vasaras gatavs daiļi iziet ielās bez biezas fotošopa kārtas, un, kas vissvarīgāk, tas pat nav svarīgi. Esmu gatava plikvēderu topiņu renesansei modē, bring it, bitch, un tas nav svarīgi. Tas sasodītais duālisms vairs neēd mani, uzdzerdams šņabi, un nav tik mokoši būt sievietei, ja tu tik ļoti necenties "būt sieviete". |
|
|