| Dīkstāve |
Apr. 24th, 2013|09:14 pm |
Tajos brīžos, kad šeit izlasu kaut ko, kas liek karsti šņākuļot un vēlēties rakstīt piktus komentārus ar nepopulāriem viedokļiem, parasti saprotu, ka tā būtu vien verbāla pašmasāža ar rezultātu nulles vērtībā, maigi pasmaidu un turpinu savas bezgalsvarīgās, neatliekamās gaitas. Kādreiz jau dzīvē ir bijuši gadījumi (un dzīvē - tajā, kur nerunā ar klaviatūras palīdzību), kad paceltām rokām un balsi esmu cīnījusies par Taisnību, bet tie ir dziļi iekulti to mirkļu vidū, kad man pietiek vien ar to, ka man ir Taisnība. Nekas. Gan jau kādreiz arī manas asinis savārīs nelabu putru. Gan jau kādreiz gribēsies man arī savus smukos jaundzimušos viedokļus smuki ievīstīt un vēl smukāk atrādīt citiem laimīgajiem jaunajiem vecākiem.
Atceros padomjlaika karikatūras par "vienaldzīgajiem", tādiem glauni rūtaini tērptiem čalīšiem, kas uz visu lūr caur pieri tā, it kā nemaz tur neatrastos. Es arī esmu tāds čalītis. Ģimenē bijis tik daudz skolotāju, ka viss pedagoģiskais nervs laikam notērēts jau iepriekšējās paaudzēs, man nav atlicis. |
|