| Sarkans |
[Jan. 2nd, 2014|05:28 pm] |
Atkal sāku sapņot par karu. Tas bija jau gandrīz beidzies, bet haoss un ļaunums uz ielām kļuva aizvien lielāks, visur vien gruveši un troksnis. Ar vīrieti un bērnu, kuri man bija tuvi un mīļi, zagāmies prom no pilsētas pa pazemes ejām, prom no kāda cita vīrieša, kas mani bija ieslodzījis milzīgā, krāšņā, nu jau pussabrukušā pilī. Nonācām pēkšņi pie kāda paplašinājuma ejā, kādas pazemes zāles, kurā aptuveni piecgadīgu bērnu armijas košsarkanos, safrāndzeltenos un tumšzilos mundieros uzšķērda viena otru ar to nežēlību, ko pieaugušie jau pārsvarā iemācījušies baidīties izrādīt. Pagājām atpakaļ, atradām kādu nišu sienā un paslēpāmies tajā, aizripinot akmeņus priekšā ieejai. Es centos apklusināt nobijušos bērnu un turējos vīrietim pie rokas, zinādama, ka droši vien drīz šī roka būs auksta un nedzīva tāpat kā mana, ja vien nenotiks kāds brīnums.
Tad protams, pamodos. Uzvārīju kafiju un gribēju tuvumā atrast kādu roku, kurai pieķerties, kamēr vēl silta.
Sāku mazgāt veļu un aizkraut galvu ar ziņām, ar niekiem, ar domu par to, kā saģērbšos un došos kaut kur klaiņot, kaut ko piedzīvot. Nekur vēl neesmu aizgājusi. |
|
|
