| Maggie's farm un citas halucinācijas |
Jun. 4th, 2013|11:47 pm |
Astoņas stundas klamzāju apkārt satīta priekšautā, apmēram tikpat apjukusi un lamzacīga kā mēmās komēdijas varonis. Pīppauze ir svētki, sagaidāmi pāris reižu nedēļā. Veļos apkārt kā tāds 21. gadsimta proletariāta Sīzifs un gaidu, kad aizvelšos kur tālāk, augstāk, stiprāk. Ja vēl vakarā izdodas baļķainajām kājiņām attecēt mājās, pa ceļam atturoties no apreibinošu vielu sagādes, ar vismaz nodomu ķerties pie tulkošanas, tad jūtos pelnījusi kādu ordeni vismaz. Vai ko citu, ko lombardā tur vērtē.
Jā, Megijas ferma, bet man jau visur būs Megijas ferma - sing while you slave! -, kamēr vien neiemācīšos bez smīna uzlūkot visādas ritualizētas bezjēdzības, pakļauties autoritātēm, sabiedriskoties, čupoties, visu to sīrupaini māksloto pieklājību, ko vajag normālam, nopietnam, pieaugušam cilvēkam. Ja vien sevi varētu redzēt skaidrāk un zināt, ko īsti spēju, tad cīnītos neapturami, bet neredzu, nezinu, ko varu, un tas reizēm liek sabrukt kā puķuzirnītim bez balsta, ap ko vīties. Kamēr vēl spēju romantizēt šo ikdienu, trauku kaudzes, burkānu mizu strēmeles, kas pat sapņos apvijas ap kājām, slapjās flīzes, uz kurām censties nepaslīdēt, kamēr galva zvaigznēs, tikmēr varu. Izrādās, ir sīkstums manī, sen bija paslēpies, bet nu atradu.
Vakaros noveļu savas nastas, sēžu tumstošajos kapos uz kāda vec-vec-veclīdzpilsoņa sarkofāga ar vīna pudeles kakliņu rokā, apkārt šņukājas eži un slīņājas minči, un sarunas rit raiti kā vecmāmiņas adīklis vilcienā. Noveļu savas nastas, un mani nes uz rokām mājās, kad pēdas tā saberztas tulznās, ka paiet vairs nevaru.
Lielākā daļa cilvēku ir tādi, ar kuriem nākas sevi pa gabalam vien paslēpt - kādu rētiņu aiz mežģīnītes, kādu šķipsniņu vīna glāzē, pa gabalam zeķu atvilktnē, un tā nemanāmi vien, kamēr pēkšņi jūti, ka tevis palicis mazāk. Un tad ir tādi, kuri papildina, nevis nomāc, izaudzē tevi tik lielu, cik tu patiesībā esi, tā, ka tu nenošķir vairs, kur beidzies tu un sākas viņi, tomēr zini skaidri, ka tu esi tu un kas tas "tu" vispār tāds ir. Tā nu esmu tikpat, tomēr manis ir vairāk, un viss apkārtesošais ir brīnišķīga, brīnišķīga halucinācija. |
|