| Flores para los muertos |
[Jun. 22nd, 2014|05:28 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Bob Dylan | ] |
Kad es biju bērns, es mīlēju puķes, mīlēju tās tieši tādā negausīgā mīlestībā, kādā es mēdzu mīlēt. Es plēsu tās no zemes ārā visām saknēm, rāvu tās klēpjiem, tās bira man no saujām uz visām pusēm, es viju vainagus un virtenes, atceros neskaitāmas pļavas tieši šajā laikā, kuras esmu izplosījusi, izpostījusi, uzšķērdusi. Es lasīju to latīniskos nosaukumus bibliotēkā, tupēdama starp ejām uz neglīti brūnās, šķībās dēļu grīdas. Vēroju asnus šķeļamies zem palodzes un sīpolpuķu rindas izslejam zobenus dārzā.
Es neatceros, kurš bija pirmais, kurš nervozi miņājās uz mana sliekšņa ar kaut kādu noļukušu, zemei atņemtu floras daļu rokā. Es arī nespētu pateikt, cik daudz fiziskās tuvības viņš par šo žestu gaidīja, bet saņēma noteikti vai nu vairāk, vai mazāk, kā bija gribējis. Tā nu tas ar mani notiek.
Mans pirmais vidusskolas romāns, kas patiesībā bija normālākās, stabilākās attiecības manā mūžā, jo mēs taču visi tolaik bijām tādi mazi pieaugušie, ātrāk pabeigt skolu, ātrāk izvākties, ātrāk apprecēties, vai ne, man ienesa klēpjiem tumšsarkanu, treknu rožu. Es tā arī nekad nesaņēmos viņam pateikt, ka man sarkanas rozes tā ne pārāk. Tā vietā es tās kaltēju un krāju garās stikla vāzēs. Kad es viņu pametu, saliku visas kamīnā un aizšķīlu liesmu. Smaržoja saldeni un pēc pārāk daudzām vakardienām. Nezinu, vai raudāju.
Pēc tam esmu saņēmusi visādas puķes. No apstādījumiem sašķītas magnolijas, visādus pļavas kušķus, kuplus kā septiņdesmito gadu pornozvaigžņu kaunuma mati, podiņu ar pusbeigtu hiacinti, stīvas, kā no kartona izgrieztas gerberas, amarilli, ko salauzu un iemetu viņam sejā, lai cik mīļa nebūtu seja un cik skaists amarillis. Nesen sēdēju ar kādu bijušo draugu, kurš man nekad puķes nenesa, jo tie esot līķi un tā neesot forši, un plucināju kaut kādu uz zemes atrastu ceriņzaru un ostīju, un sūrojos par to, ka neviens nekad nav uzminējis, ka manas mīļākās puķes laikam ir ceriņi. Pēc pāris dienām man kāds atnesa ceriņus.
Vai jūs zināt, kas notiek ar ceriņiem vāzē; tie mirst uzreiz, spēcīgi, spēcīgi smaržodami, tie mirst, tos samet miskastē starp tukšām pudelēm un netīriem iepakojumiem un izsmēķiem un tad aizmirst iznest; tad viss smaržo smagi, gurdeni, salkani un pēc pārāk daudzām rītdienām, un neviens nezina, vai es raudāju.
Kad es biju pieaugušais, vismaz spriežot pēc ārienes, nogurušā skatiena un uztūkušajām kājām, es atkal vēlējos būt bērns. Varbūt tāpēc cilvēkiem ir bērni, lai palīdzētu atrast ceļu atpakaļ uz bērnību. Man ir tikai tā smarža, kas bija, kad braucām vasarās mājās no ezera, satinušies mitros dvieļos un smaržodami pēc mētrām un dūņām, ogu groziem bagāžniekā un klēpjos, tā saulē sakarsušo žiguļa dermantīna sēdekļu smarža, tā slapjo, blondo matu pinku smarža, neizķemmējamu pirmdienas rītā, tā Nivejas krēma smarža, kad māte mani viegli apskāva, tā svaigā ievārījuma smarža, par ko rūpējās vecvecmāmiņa virtuvē, tās nekur nav pazudušas, kaut tagad gaiss visur ir sastāvējies un smaržo pēc vakardienas dūmiem, tās tur mani dzīvu, siltu un pukstošu joprojām.
Rīt iebridīšu pļavā un uzpīšu vainadziņu. Ja nebūšu pārāk piedzērusies. |
|
|