| Es nedzeru Bonapartu |
Apr. 20th, 2014|01:48 pm |
Tu iemīlējies. Netīšām, protams, kā vienmēr. Viņš nāca un nāca pie tevis, līdz pielipa pavisam. Jūs bijāt jauni un skaisti un sašņaukušies un samīlējušies un vieglprātīgi, līdz kļuvāt smagprātīgi viens pret otru, jūs sitāt caurumus virtuves rūpīgi liktajā riģipsī ar dūrēm, ar āmuru, jūs sitāt viens otram pa seju un sirdī ar dūrēm, ar āmuru. Tu gāji ik dienas uz Tvaika ielu ar sainīšiem, 3. trolejbusā tevi pētīja visas tās alkohola un vielu, un rūgtu, garu ziemu veidotās sejas, tu naktīs sēdēji uz tramvaja sliedēm un kliedzi viņa vārdu, un zināji, ka esi viņu jau zaudējusi, bet tu neatkāpies, jo tu taču nekad neesi pakļāvusies saprāta diktātam, tu neatkāpies kā driskās sakautā Napoleona armija, bet cīnījies, mēģināji viņu pielīmēt blakus tur, tajā vietā, no kuras kādas lielākas šķēres par tavējām viņu jau bija izgriezušas.
Tu biji Napoleons, viens pats uz savas salas, stūrgalvīgs, vēl sev spējīgs iestāstīt, ka mīlestība nav tikai pārejoša sirds slimība, bet spēks, kas ir stiprāks par vielām, Tvaika ielām, antidepresantu saujām un visu to citu, ko nezini nosaukt vārdā, bet tas spēks bija stiprāks tikai par tevi.
Tu joprojām esi Napoleons, blāvs, dziestošs, tu pulcē savas armijas atliekas un ar vīna pudeli maršē pretī pavasarim, kurā varbūt atradīsies kaut kas, ko iekarot, pirms spēki tevi pamet. Tu joprojām lieto viņa izteicienus, jo tev taču tik viegli pielīp izteicieni, patiesībā taču tu visu mūžu tikai aizstāj viena bijušā frāzes ar cita bijušā frāzēm, viņi kļūst par bijušajiem, pirms kļuvuši esoši, jo tev nekas nepielīp, tu esi Napoleons, spējīgs tikai iekarot, ne saglabāt.
Tev bija cilvēks, bet viņš nomira, un viņa dzīvais līķis joprojām staigā ielās, dzer bāros un nu jau vairs nezvana tev naktīs, gaudodams kā Stenlijs Kovaļskis; bet tu arī nomiri, un tagad tev jāpiedzimst no pelniem, vai dzirdi, citādi tu paliksi ilgi tikpat nomirusi ar savu vīnu un frizūru un manierēm un savu Bobu Dilanu, sēdēdama vakaros viena pati kaņepē, lai nebūtu jārunā ne ar vienu, ko tu pazīsti, sēdēdama vakaros ar telefonu, šturmēdama numuru sarakstu, lai varētu parunāt ar kādu, ko tu pazīsti.
Tu esi sagrauta kā Berlīne četrdesmitpiektajā, un tev tas jāatzīst, jāredz un jāsāk celtniecība, pirms uz gruvešiem nav sākušas plaukt puķes. |
|