| Heartbreak Hotel |
May. 11th, 2014|01:08 pm |
"Well, the bellhop's tears keep flowin'
And the desk clerk's dressed in black"
Untātālāk. Palieku vienatnē vai drīzāk divatā ar sevi, jo kopš sagrāves, evakuācijas, reorganizācijas un rekonstrukcijas mēs esam divas - tā, kas bija, un tā kas ir. Tā, kas ir, ir bijusi vienmēr, viņas drūvīgums ir permanents un viņa ir pieradusi pie vientulības, viņa var vēl paklibot uz priekšu, kleinkājaini kā vienmēr, bet var. Bet tā otra, kas pieradusi būt laimīga, tik laimīga, ka iekšā viss dejo, tagad vairs nezina, kur likties. Viņai kāpj asaras, bet es nevaru paraudāt. Viņai sāp, un es nevaru viņai palīdzēt, tikai iedot vīna glāzi jau no paša rīta. Man viņas žēl, un es neko nevaru darīt. Man pietrūkst viņas smaidu, viņas dziesmu un deju, viņas atvērtības un brīvības. Es ceru viņu kādreiz atkal izārstēt, bet šobrīd viņas melanholija iesūcas dziļi manī, un mēs neejam ārā no mājas, mēs paliekam gultā, lai sēri klausītos vienu un to pašu pleilisti un dzertu vīnu.
Bet ir tik svarīgi saglabāt pieklājīgas attiecības ar visiem šiem pagātnes "es", nedzīt viņus prom un nevainot par to, ka bijuši mazi, dumji un nav zinājuši. Tikai grūti to izdarīt. Un grūti piedot kādai konkrētai pagātnes es, ka tā visu savu laimi kā puķuzirņus vijusi ap radījumiem, kam galva karājas uz leju. |
|