| Kuģi |
[Jun. 25th, 2014|07:21 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Eden Ahbez | ] |
Svinējām Jāņus ar draugiem. Neviens nebija līdzi paņēmis visādus zaķīšus un kaķīšus, tā kā mēs visi šobrīd esam tajā dzīves fāzē, kad attiecību statusu feisbukā nav iespējams norādīt, jo feisbuks pagaidām nepiedāvā tādus variantus kā "it's VERY complicated", "it's FUCKING complicated" vai "in a relationship with several porn sites". Uzspēlējām vampīru badmintonu, ieēdām cepumiņus, saritinājāmies čupiņā uz terases un iegrimām patīkamajā ņirgāšanās vienam par otru procesā, kas vienubrīd aizslīdēja bīstami tuvu nopietnām sarunām.
Viņa teica: "...un izrādās, viņi ir kopā tikai tāpēc, ka viņai slinkums meklēt kādu citu."
"Lielākā daļa attiecību vispār balstās vien uz to, ka "slinkums meklēt kādu citu"," es atbildēju.
"Man palīdz krāpšana. Es atrodu kādu citu, konstatēju, ka viņš ir vēl lielāks idiots nekā tas, kas mājās gaida, un uz kādu laiku ir miers," teica viņa.
"Kāda no tā visa vispār jēga," teica viņš. "Mana bijusī draudzene vienmēr man pārmeta, ka es tikai runāt protu, bet, kad kaut kas jādara, tad nekā. Un tā ir! Es tāds arī esmu!"
Un varbūt visveselīgāk arī būtu sevi skatīt caur bijušo acīm. Kad satiekas divi cilvēki, viņi pārsvarā runā visādas bezjēdzības: "Jā! Es arī mīlu to grupu! Jā! Tā ir lieliska filma! Jā! Man arī bija grūta bērnība! Jā! Mums ir tik daudz kopīga, ka mēs vienīgie visā pasaulē vispār spējam viens otru saprast, ak Dievs, kur tu biji visu manu dzīvi!" Pēc krietnām devām tīras, neatšķaidītas mīlestības, kas pārsvarā tiek mērīta orgasmos, šie divi nabaga nelgas arvien vairāk iegrimst kopīgā sadzīvē, un tad pamazām sākas. Vispirms tiek līksmi skraidīts pa veikaliem, izvēloties gultasveļu, vai krāsotas sienas, triepjot viens otram krāsu uz vaigiem, jeb, izsakoties īsāk, izdzīvotas visas romkomu klišejas. Un tad pēkšņi viņi stāv un kliedz viens uz otru. Kāds ir ne tā paskatījies-runājis ar-pasargdievspieskāries kādam citam. Kāds ir notriecis visu naudu vai ir hroniski bez naudas. Kāds nav samaksājis rēķinus jau simto reizi. Kādam vairs nav laika sev. Kāds dzer pārāk daudz. Kāds nesaprot, ka zeķes pašas neiekāpj veļasmašīnā. Kāds melo, atkal melo, IZBEIDZ TAČU MAN MELOT ES TO VAIRS NESPĒJU un tā viņi kliedz, līdz viens vai otrs permanenti aizcērt durvis aiz sevis.
Tad paštaisnā sabrukumā abi dodas dzert katrs ar saviem draugiem. Un jo vairāk alkohola, jo vairāk epitetu. Viņa ir kontrolējoša kuce. Viņš ir neuzticams, melīgs nelietis. Viņa ir nedroša un viņai visu laiku vajag uzmanības apliecinājumus. Viņš ir nepieaudzis. Viņa ir bērns. Viņš nav spējīgs domāt ne par vienu citu kā vien sevi. Blablabla.
Un lielākoties tā ir absolūta taisnība un ar to arī būtu vajadzējis sākt. "Sveika! Mani sauc tā un tā, neesmu spējīgs būt monogāms, toties pats protu ieslēgt veļasmašīnu." "Ak nē, tas man īsti neder, jo esmu patoloģiski greizsirdīga tirāne. Mani vairāk interesētu kāds gļēvs vīrietis bez pašapziņas, ko es varētu komandēt."
Es ticu, ka mīlestība eksistē, viegla un mierīga, bez varas spēlēm un spēka paņēmieniem. Tikai līdz tai jāizaug, un reti kurš jau tik ilgi dzīvo, vai ne.
Un māte šodien teica tā: "Tagad visi sapratuši, ka otru izmainīt nav iespējams. Manā laikā tā nebija. Visi precējās un domāja: "O, gan jau viņš/a mainīsies." Tagad visi dzīvo vieni." |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}