| Virtuve |
May. 20th, 2014|11:22 pm |
Es aizeju mājās cauri vientuļajai kāpņutelpai, kaimiņu vakariņu smaržas plīvura apvīta. Mājassolis kārtējoreiz pamests novārtā, baziliks uz palodzes kalst, ledusskapī skumji dus aizvakardienas vakariņas. Pārliecos pāri ielai un nedzirdami dziedu tai līdzi, tā dzied visu nakti un nenogurst nekad. Es gan nogurstu pēc sabiedriskās ēdināšanas stundām, bet priecīgi nogurstu. Jo virtuve, mūsu karstā pekle, ir pēc savas būtības vislieliskākais sitkoma dislokācijas objekts. Mēs lamājamies serbiski, maigi piesolām viens otram pa purnu, mūsu joki ir trāpīgi un vienmēr trāpa zem jostasvietas. Mēs saskandinām norasojušas alus pudeles, plīts garaiņu ieskauti; mums vienmēr tuvojas kāda kataklizma, kura ar steigu jānovērš; katlā deg sīpoli, bet apmeklētāji tikmēr brēc pēc Cēzara salātiem, un visu laiku jāskrien, jāskrien, jāskrien. Mēs dejojam, mēs dziedam vai, pareizāk sakot, gaudojam līdzi radio, kas nemitīgi blīkšķina pa vidu visiem citiem trokšņiem (un vienmēr ir jāiedarbina blenderis tieši tad, kad skan Džimijs Hendrikss!).Man paslīd roka ar chipotle pipariem, es iešņāpju sev pirkstā, lobot citronzāli, laimi dedzina ādu, kad gatavoju zaļo karija pastu. Bet tas viss aizmirstas, kad viņi, tā gandrīz bezveidīgā masa, kas katru dienu rindojas tālu pa durvīm ārā, saka, cik garšīgi bijis un pierijušies un gandarīti smaida. Mēs pletējam apkārt kā pīlīšu rinda savos neslīdošajos gumijas apavos, un katru vakaru pirmoreiz pa dienu apsēžamies kā nogurušas armijas atliekas pēc kaujas, apspriežot receptes un privāto dzīvi juku jukām.
Un viss ir kārtībā. |
|