| +30 |
May. 25th, 2014|07:13 pm |
|
Tveice atņem. Atņem liekās lupatas no miesas, atņem nejēdzīgi novilktās stundas, atņem plānus, tabulas un saprātu. Tveice sadedz maldugunis galvā un sirdī, liek klaiņāt naktī pa ļimstošo, ceriņsmaržojošo pilsētu. Pirmās lietuslāses notvaiko no ādas gluži kā nepamanītas asaras, tavs asaru un raudu laiks iestrēgst comfortably numb fāzē, un tu ej. Tu klaiņo, tu dodies, tu darbojies, tevis ir par daudz, tevis nav. Tu esi vislabākā, vistalantīgākā un visvairāk fucked up. Tavs Dona Dreipera vecpuiša dzīvoklis, kurā meksikāņu apkopējas vietā pulcējas putekļi, tevi žņaudzošā mīlestībā sagaida ik vakaru, un joprojām tev nav māju. Tu smēķē pie darbavietas ik dienu, steidzīgi un gurdeni reizē, un zini, ka vienā no šīm pēcpusdienām beidzot pie tevis pieripos liktenis baltā limuzīnā un aizraus tevi uz siltajām zemēm, tevi tavā netīrajā priekšautā, un tur tveice būs mūžīga, atņems visu, darot tevi tīru, kailu un noturīgu pret visu, un cilvēce beidzot sadosies rokās nevis lai izjātu tevi pakaļā, bet ļautu tev mierīgi peldēt pa straumi, kā vienmēr esi gribējusi. |
|