| Little did she know |
[Jun. 2nd, 2014|11:43 am] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | stranger than fiction | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Jimi Hendrix | ] |
Tas viss savā ziņā sākās ar salauztu lietussargu, un savā ziņā arī beidzās. Pa vidu ir garš saraksts citu salauztu priekšmetu, bet beigas ir laimīgas. Mums vajadzēja apprecēties, bet tā vietā mēs uztinām uz Silvijas Plātas, apskāvāmies un aizgājām katrs savus smagumus nest.
Es raudu ik svētdienas pēcpusdienu, izraudu pa nedēļu iekrāto, kamēr veļasmašīna virpina veļu, un tad es nožūstu un eju uz bāru. Tur bija mūzika, un es aizmirsu sevi uz brītiņu, bet padsmitu gadu drauga sveiciens ierāva mani atpakaļ īstenībā. Mēs runājām par visu ko, par to, kā visi, ko kopīgi pazinām toreiz, pirms vairāk kā desmit gadiem nu ir precējušies un ar bērniem, bet mēs tikmēr iekuļamies piedzīvojumos ar policiju un citās grūti izkļūstamās nepatikšanās. Es aizgāju prom, pirms saruna sāka nogurt, un klaiņoju.
Es patiesībā gribēju piezvanīt kādam citam, bet cilvēka vietā parasti rīkojas viņa nolāpītais liktenis, viņa trīcošie pirksti un smārtfōns, tāpēc attapos, ka runāju ar viņu un viņš ir puskvartāla attālumā un mēs tāpat tūlīt šķērsotu viens otra ceļus. Mēs pievienojāmies viens otra klaiņošanai, līdz nonācām pie kāda dīķa Āgenskalnā, kur kurkstēja vardes un kājās dzēla knišļi, un pateicām visu, kas bija palicis nepateikts un nepateicām visu, ko nevajadzēja.
Es atguvu visas gaišās atmiņas, kas man izdzīvošanai vajadzīgas, es atvadījos no viņa, no sevis, un tagad psihoterapeiti var priekā sist plaukstiņas.
Brīva, un zinu, ka kādreiz spējusi būt laimīga. Tad pat varbūt nav tik neiespējami, ka kādreiz atkal spēšu. |
|
|
