| Tik |
[Sep. 4th, 2013|07:30 pm] |
Visu vasaru baidos pārdegt, pārskrieties, nu ķermenis beidzot izdomājis par katru cenu atpūsties. Ārēji lieliskā formā, stingriem muskuļiem, spējīgs uzkāpt uz piekto stāvu neaizelsdamies, nu tas paziņo, ka laiks paskatīties, kas notiek zem kapota, laiks labot un lāpīt, laiks pastāvēt uz vietas. Ar visu to, ka darbs un pārvākšanās un remonts un visas citas mietpilsoniskās raizes aiz vēl trejdeviņiem un.
Izskatos pēc zombijfilmu statistes, kad no darba mani aizdzen mājās veseļoties. Variēju ārstniecību spektrā no karstas zupas un ingvertējiņām līdz arvien hārdkōrīgākiem peinkilleriem. Visas detaļas niķojas; pat ne rezerves daļās mani pārdot.
Un tomēr man vienmēr, jau no bērnības, ir paticis slimot, ne jau fiziskajās izpausmēs, bet atgūtā laika ziņā, kas atkal pieder man pašai, kurā nevienam citam nav vietas, lēnam, lēnam laikam, kurā nav pieaugušo un reālās pasaules un steigas - kā mazpilsētele darbadienās, kur zināmās stundās uz ielām vien pavisam vecie vai pavisam maziņie, jaunākas sievietes vien komplektā ar bērniem ratiņos vai vēderā, vīriešu nemaz, ja nu vien kāds cienīgs pensionārs, kas izvedis kveksīti promenādē.
Man vajag laiku, bet es vairs negribu par to dārgi maksāt, iestiegot tā, ka nāsis knapi ārā, kļūstot bezlaicīga, pavisam atrauta no citu laika. Tad labāk kādu brītiņu vēl paskriet līdzi, vai pat pa priekšu, ja sanāks. |
|
|
